vakar laikam bija pasākums. hmm, bet es tik labi izgulējos. man vienmēr ir licies, ka laba nekad nau pa daudz, bet šoreiz bija.. tā ir, kad zaļo prieku aiz labas sirds iedod vairāk nekā bija sarunāts. un tad vēl kāds manāmi iereibis jaunēklis gribēja izmantot to, ka es guļu, savā labā. es mierīgi gulēju un tad sajutu roku man virsū. tad kāds izslēdza gaismu, dzirdēju drēbju čaboņu, itkā kāds izģērbtos. tad kaukādu ķermeņa svaru seu līdzās. visu to laiku es gulēju mierīgi, jo man nebija ne mazākās nojausmas, ka tā varētu nebūt birthmark vai kāds man pazīstams, nekaitīgs vīrišķis.. bet tad visi ienāca istabā, ieslēdza gaismu un, kad es ieraudzīju visus pazīstamos cilvēkus pie durvīm, sapratu, ka pie manis gultā ielavījies kāds neģēlis, kuram bijuši kaukādi neķītri nolūki. tad es dzirdēju, kā ance rēc un izrīko debīlo jaunēkli uzvilkt bikses un nesmīdināt tautu. es biju glābta! pēc tam pamodos starp jau pazīstamajiem vīrišķiem, pie tam traki nosvīdusi un izslāpusi. un kaukad tam visam pa vidu, dzirdēju, ka brauc policija. tā bija vai tā nebija, nezinu. man drīzāk būtu noderējusi ātrā palīdzība, es tikai nebiju spējīga atrast un pateikt vajadzīgos vārdus. pirmoreiz mūžā sirds nevis vienkārši paātrināti sitās, bet gan vibrēja.

vairāk nekas ar mani neatgadījās. tiecoties pēc lielākas jautrības, es seu izčakarēju visu nakti. bet tā nau nekāda morāle; nekāda kļūda, no kuras būtu jāmācās.

ā, no rīta kāda traka sieviete bļāva, ka mani nositīs.