Prof. Biezpientaures pētījumu centrs

Wed, 23 Dec 2020 20:39:23 GMT

2020ais, tu jau visiem esi piegriezies. no sākuma tu ņēmi un beigās devi, nekad neprasot - joprojām jūtu tukšumu un nejūtu smaržas. nu, tu mani saprati.

Tue, 22 Sep 2020 20:11:58 GMT

šķiet, ka gaļas pārstrādes sfērā ir savi nerakstītie likumi, kā jāsauc uzņēmums - piem. Matadors, Nākotne, Forevers.

Sun, 16 Aug 2020 20:25:52 GMT

Ievēroju ričukam sīkumu, ko vajadzētu pielabot. Detaļa maksā kapeikas, darbs - 3min. Iedomājos, nu nesūtīšu kopā ar pārējo, kas būtu jāpērk. Aizbraucu uz vietējo velodarbnīcu (major one), tā un tā, jā - detaļa ir, tūlīt nomainīsim. Uz ielas saprotu, ka nav labi, stumju atpakaļ un rādu. Meistars piekrīt un iestumj velo atpakaļ, pēc brīža nu esot. Tehniski ir, bet ne perfekti un stūres rokturi nosmērēti. Mājās pielaboju pēc kanoniem.

Un tā no reizes uz reizi es saprotu, ka mēme "support your LBS" ir kaut kas no pagātnes, kad tajos strādāja profiņi, nevis amatieri. Es arī esmu amatieris, kas ar jotuba palīdzību var ja ne izdarīt visu, ko vajag, tad vismaz saprast kur beidzas darbi un sākas BS. LBS un BS, ironiski. Un es vēl nebiju līdz galam atguvies no sašutuma par cita veikala primitīvo kļūdu ar citu ričuku. Un tā viņi taisa lažas, kuras cilvēki, kas nesaprot, turpat pie viņiem vien nāk labot.
Tikai pie pārbaudīta meistara, un tikai lietas, ko pats nevaru izdarīt.

Fri, 24 Jul 2020 22:04:52 GMT

Par tiem apgāzējiem runājot - iedomājos, ka Čikāgā AB dambja white island būtu jau nokurināta, pietuvinot to šībrīža lietu normālformai. Prātoju, vai nevajadzētu grūst Daugavā pieminekli kredītņēmējam pie hanzenes, ja nu tas būtu pagalam izdēdējis Kolumbs. Un arī hanzene, lūk, es joprojām to tā saucu, swedene mani daļēji zaudē un nē, hanzanet.lv domēna likvidēšana nav galvenais iemesls, bet tikai otrais.

Fri, 19 Jun 2020 17:56:58 GMT

Trīs mēneši pagāja vienā elpas vilcienā. Jau sākumā nebija ilūziju, izņemot vienu - likās, viss būs ilgāk. Beigās tikai trīs mēneši no diagnozes līdz bērēm - viss bija galā, kad sāku domāt par auto pirkšanu (un nenožēloju, ka īrēju). Veiksme nelaimē - varēja būt daudz ilgāk un mokošāk. Pašam bija gatavības stāvoklis, triju mēnešu sprints. Viss sakrita ar vīrusa izplatību, bet kad sāka slēgt slimnīcas, tā īsti vairs nebija pa tām jābraukā - bet arī brāļi no ārzemēm netika uz bērēm. Pēdējos gados biju satuvinājies ar mammu, vairāk braucu pie viņas un man šis periods nebija nasta, nebija distances kā tad, kad biju pa īstam atdalījies. Ziema pārgāja pavasarī, atceros kā parādījās pirmais zaļums un kad mamma aizgāja, ziedēja ābeles. Pēc nedēļas pavasaris jau bija izaudzis vasarā, ābeļziedi noklāja zemi, skujas - kapu un beidzot varēju no sirds izraudāties. Jūtos izlīdzis un pieaudzis.

Mon, 18 May 2020 15:23:13 GMT

Kādreiz varētu uzrakstīt stāstu grāmatiņu ar kapu stāstiem. Nē, ne par melno vīru ar kaulaino roku, bet radiniekiem un viņu kapu māniju. Piemēram, viens no gadījumiem - māsa1 taisās uz miršanu un māsa2 mēģina pierunāt vājnieces dēlu, lai apglabāšana notiktu kapos, kuros apglabāta abu māte (kura nekad nav gribējusi tikt apglabāta tajos). Māsa2 ir kapu fanātiķe, kas mēnesī pa dažādiem Latvijas kapiem nobrauc komija cienīgu kilometrāžu, bet šis ir principa jautājums - māsiņai jāguļ kopā ar māmiņu. Jautājums tiek uzstājīgi pieminēts teju katrā sarunā ar dēlu, uz ko viņš atbild - vai šī ir kārtējā lieta, kurā nevajadzētu rēķināties ar māsas1 gribu un vēlmēm? Un kā tad viņa tiks nošķirta no vīra, kurš arī nedzīvos saules mūžu? (šis ir netīrs paņēmiens, bet ko lai dara). Pagaidām māsa2 nav iesniegusi apelācijas sūdzību par šiem argumentiem, bet dēls zin, ka māsa2 ir knīpstanga un ir pieradusi savu panākt visiem līdzekļiem, tāpēc nezaudē modrību.

Indiešiem ir daudz trūkumu (kā jau mums visiem), bet cik saprotu, kapu kultūrā viņi ir mūs apsteiguši. Nudien, vajadzība iekārtot lielas zemes platības ar aizgājējus apzīmējošām konstrukcijām ir vēlme ignorēt nāves faktu. Teiksim, es varu atcerēties savus mirušos tuviniekus, sēžot uz taburetes virtuvē vai bstāvot uz balkona - man tāpēc nav jādodas uz noteiktu vietu 250km attālumā. Kad es dzirdu ieteikumus "braukt un aprunāties"....Man nav pierādījumu ne aizkapa dzīvei, ne tās neesamībai - bet kāda tam starpība. Cilvēka nav un tas arī viss. Viņas nebūs un kaut kad nebūs arī manis un pasaule no tā nemainīsies un tas ir tikai pareizi. Jau paguvu novērsties - tātad, doma ka ķermenis tiek sadedzināts un vairs nav fizisku liecību par tā kādreizējo klātbūtni, man šķiet dabiskāka par kapu kopšanu pat idilliskākajā variantā, ar lauku kapiem, akmens sētu un asperāgiem - nerunājot par granīta mauzolejiem ar 2m+ stellām.

Aprūpējot aizejošu cilvēku, redzot ka tam ar katru nedēļu, ar katru dienu vajag arvien mazāk, kā pamazām zaudē nozīmi viss, kam agrāk ir bijusi svarīga loma....mammai, kad viņa bija aprūpējusi savu mammu, nebija vajadzības braukt uz kapiem katru nedēļu un pat ne mēnesi. Un man tas šķiet saprotami. Vai nemitīgā dzīvošana pa kapiem ir vainas apziņas dēļ vai tiešām mierinājuma meklēšana, vai nespēja samierināties un pieņemt izmaiņas?

Mon, 04 May 2020 17:28:08 GMT

Kā jau minēju, apgādājos ar N+1 velo - šis ir singls uz cīsiņriepām. Jā, 90to gadu cilvēki (un ļoti bieži arī viņu bērni) joprojām pa pilsētas asfaltu brauc ar kalnu riteņiem - tie bija pirmie normālie velo, ko postpadomju telpā sāka tirgot un tā nu cilvēki pierada pie tiem. Sak, tik varens rāmis, tik biezas riepas - tam ir jābūt izturīgam! Man arī ir bijis pilsētas kalnu velo, es neesmu bijis apskaidrots no sākta gala. Tātad, šis no skata vārīgais velo ar maza diametra caurulēm (salīdzinot ar kalnieti) nezinātāju piemuļķo gana viegli, un tas nesalūst zem manis un salīdzinot ar uz-darbu-braucamo riteni, lido kā raķete man teju neminoties.

Nopirku es to jau kādu brīdi atpakaļ - kad uzzināju par tēvu. Ziemu neskāros tam klāt, tagad kad cenšos palīdzēt mammai - saņēmos un nolēmu, ka vajag ko pozitīvu un atvēru kasti. Ja man vajadzētu runāt līdzībās, es teiktu ka tā ir pirmās nakts sajūta. Pārgriezt skotču, izņemt skavas. Pavērt vāku - tas tur ir, nāc nu laukā. Pārkniebt savilcējus, te rāmis, te priekšējais rats, te sēdeklis, te stūre. Papīra līmlentu, kas savelk porolona aizsargiepakojumu, varētu pārgriezt - bet atknibināt ir teju baudkāri. Burtiski kņud vēderā, redzot kā atklājas rāmja detaļas, kā izskatās krāsa dabiskajā gaismā. Labi, lai vēl daļa paliek - ielikšu priekšējo ratu. Tas iesēžas stingri un nepārprotami, pievelku uzgriežņus. Iepumpēju riepās gaisu, daļēji - tikai 2 atmosfēras. Nemocīšu pasauli ar atstāstu, bet es pamazām liku to kopā visu dienu, ik pa brīdim pārtraucoties citiem darbiem. Aizsargus no rāmja lielā trīsstūra noņēmu tikai nākamajā dienā. Un tad arī piepumpēju riepas līdz darba spiedienam, divos piegājienos. Vispār velo no kastes man ir pirmo reizi mūžā, bērnībā tas bija jau salikts veikalā, pēc tam jaunie bija bērnam un arī jau salikti veikalā. Velo no kastes ir īpaša bauda, un pat ja veikalā tas arī ir jauns, no kastes tas ir neviena cita neaiztikts, neizmēģināts. Nav sīko skrambiņu, kas gadās, veikalā saskaroties ar citiem velo, nokrītot bez atbalsta vai - sliktākais gadījums - mehāniķim steigā samontējot, jo viņam maksā par gabaliem.

Es apzinos, cik nožēlojami tas izklausās, bet es pat nekautrējos. Pusmūža cilvēki pat bez eksistenciālām krīzēm ir pelnījuši pa kādam prieciņam, vai ne. Un šis prieciņš ir visnotaļ nekaitīgs - pasildīju ekonomiku, nesamaitāju neviena cilvēka dzīvi un lieku reizi iziešu svaigā gaisā. Tā nu es pagaidām braukāju turpat ap māju, pa klusām ieliņām - pārsvarā pierodu pie vadāmības (kas ļoti atšķiras no visiem mūsu pārējiem velo), pie riepām (kuras, starp citu, ir jāpumpē pirms katras braukšanas - lielais spiediens un mazais apjoms ir iemesls, kāpēc spiediena zudumus jūt jau nākamajā dienā - atšķirībā no kalnu riteņa, kam to nejūt vairākas dienas, pat nedēļu), griežu riņķus - uz vienu pusi, uz otri, astotniekus, mazāka diametra, lielāka. Pirmo reizi jau pieskāros ar pedāli zemei - centrs nav augstais, bet īsie klaņi. Tāda riņķošana ļoti nomierina un atslābina, atceros savulaik lasījis par lāčiem, kas stāvot pakaļkājās, šūpojoties no sāna uz sānu lai atslābinātos pēc konfliktiem. Stunda paiet nemanot, šādi atslābinoties. Patīk sajūta, ka beidzot man ir pacietība iepazīt velo, nesteigties ar robežu sasniegšanu, ir laba sajūta ka visu daru pareizi. Relatīvi nesenā kraša mācība? Tad jau ar mani nav tik traki, cerams. Katrā drāmā ir daļa komēdijas un fabulas, ja prātīgi skatās.

Tue, 21 Apr 2020 19:30:59 GMT

Biju jau piemirsis, kā tas ir - braukt ar auto. Tagad braukšanai pie mammas pagaidām īrēju, varbūt ka jānopērk savi riteņi - nav jau sajēgas, cik ilgi tas tā būs. Laika ietaupījums absolūtajos skaitļos nav kardināls, bet ērti tas, ka izbrauc tad kad iekāp auto, nevis kāp busā kad tas izbrauc. Tiesa, tagad ir legāls iemesls apstāties, lai pačurātu. Veikals arī paņem laiku. Uz ceļiem jūtami mazāk auto, tas labi. Tiesa, Rīgā zaļais vilnis sačakarēts ar gājēju luksoforiem, kuri tagad pārslēdzas pat tad, ja tuvumā nav neviena gājēja, kas varētu inficēties. Tagad braucu kā sēne, ātrumu nepārsniedzu, starp joslām nesvaidos, palaižu skrējējus un auto uztveru kā pārvietošanās līdzekli. Iztrakoties var uz riteņa, mehāniskais adrenalīns ir dabiskāks un nekaitīgāks (vismaz apkārtējiem) par motorizēto.

Mon, 20 Apr 2020 18:26:42 GMT

nabas aizsardzības pārvalde

Mon, 30 Mar 2020 15:55:23 GMT

kāpēc tik uzstājīgi tiek runāts par sociālo distancēšanos? lai arī šķiet - nupat jau atjēgušies, ka vajadzīga fiziskā.

Fri, 13 Mar 2020 21:34:27 GMT

Kāda jēga pirkt 5kg griķu, ja īsta pipeca gadījumā tie tāpat neko nerisinātu? Un pirkt lielo maisu, lai tajā iemestos kodes un izbarotu baložiem?

Netiešs blakusefekts ilgtermiņā būs generation C, karantīnas laikā ieņemtie. Un pensijas fondu saraušanās.

Thu, 12 Mar 2020 22:12:51 GMT

kovidijs

Sun, 09 Feb 2020 20:46:20 GMT

kāpēc gan nē?

Wed, 05 Feb 2020 19:42:54 GMT

Visi specdienesti ir vienādi - arī mūsējie. Un kas viņiem traucēja uzbūvēt savu slepeno bunkuru zem parka vai pat atjaunotā treka, nevienam neko nesakot? Visu dienu apgrozās cilvēki, iebrauc un izbrauc cilvēki ar riteņiem, kurš tur pamanītu ka daži iebrauc no rīta un izbrauc tikai vakarā?

Fri, 31 Jan 2020 18:19:01 GMT

skaidukopšanas salons

Sat, 21 Dec 2019 20:43:11 GMT

domu detektors

Thu, 14 Nov 2019 21:44:52 GMT

sabiedriskie mēdiņi

Thu, 22 Aug 2019 17:32:43 GMT

Lasu par jaunceļamo dzelzceļu - varēsiet iekāpt vilcienā, nosnausties un izkāpt Berlīnē. Pag, ko tas man atgādina?

Tue, 30 Jul 2019 19:46:52 GMT

Vai zinājāt, kāpēc kāds izgudroja stūres rokturus ar savelkamiem stiprinājumiem? Cik saprotu, tam par iemeslu bija melnās stūres, uz kurām parastie rokturi slikti fiksējas un griežās uz riņķi. Uz nekrāsotā alumīnija un hromētajām sēž nekustīgi. Plakanie ar savilcējiem maksā vairāk, kā pieklājas šim velo, tāpēc vienam ritenim melno stūri notīrīju ar alkohola bāzētu dezinfekcijas šķidrumu, uztinu vairākas izolentas kārtas, to pašu alko iepilināju rokturos un tie uzlīda virsū griezdamies - tikai jāļauj pastāvēt, kamēr izžūst alko un - ak, brīnums - rokturi stāv kā nolikti un negriežās! Nekrāsotā alumīnija stūrei izoleni nevajag, turās teicami - jā, nomainīju apaļos pret plakanajiem un uzliku ragus, rokturi teju vislētākie, ragi - lietoti par eiriku, bet atdeve par visiem 50. Jā, pēc brīvdienu braukšanas nekāda plaukstu noguruma, eur6 lieti iztērēti.

Par specializāciju runājot - plakanos rokturus nopirku velo veikalā par piecīti (atceramies, ka tas ir brīvdienu ričuks). Vēlāk maksimā garāmejot skatos, te arī velopreces, un reku arī mani rokturi - par trīnīti. Paskatoties rūpīgāk, redzams ka līdzība tikai ārēja - ne tik daudz krāsā - manējiem plaukstas atbalsts no elastīgas gumijas, priekša no cietākas un vidus - no vēl stingrākas. Maksimas rokturiem viss otrādi - plaukstas balsts ciets, priekša mīksta. Mainland zeļļi atdarina taivāniešu darbības, īsti nesaprotot to nozīmi. Es teiktu, ka pārdot tos par trīnīti ir laupīšana, bet pirkt - pilnīga muļķība. Nudien, nepērciet lielveikalos velopreces.

Thu, 25 Jul 2019 20:28:01 GMT

"viss ir sūds" http://klab.lv/users/watt/680325.html
maikrosofts, kas beidzot ir saņēmies desuportēt windows founu, ir atvēris slūžas un uzreiz arī ziņa par watsapa dzīves beigām līdz ar 2019ā pašām beigām. No vienas puses, nav tā ka bez watsapa es nevaru dzīvot, bet problēma ar kontaktiem, kurus grūti motivēt izmantot telegramu. Iepazīstoties ar pēdējo 5 gadu sasniegumiem, ko es uzzināju - patērētāju priekam trubu muguras tagad taisa sasitamas (it kā ar ekrāniem nepietiktu!), nu jau pierastais 16:9 formāts sāk piekāpties 2:1 priekšā (jūs varēsiet redzēt vairāk teksta! tiesa, horizontāli mazāk). Robi un pārējie mēģinājumi izplest attēlu pa visu virsmu atgādina piecdesmitnieka centienus atstāt trīsdesmitgadnieka iespaidu. Industrija piedāvā kumēdiņus, tā vietā lai atrisinātu divas problēmas - attēla un iekārtas izmēru atkarību un īso darbības laiku bez uzlādes.

Sat, 20 Jul 2019 15:48:26 GMT

Noplēstos dzelzceļus tomēr vietām kopj, ja tā var saukt zāles pļaušanu (par ko pašvaldības saņemot naudu). Tas ir labi, jo gara mitra zāle sasodīti ātri samērcē kājas. Savukārt slikti ir, ka kāds cenšas rakt granti, kas vajadzīga turpat. Pēdējoreiz braucot, beidzot satiku kādu pretīmbraucēju - lai arī tas mazliet mazina sirreālo vienatnīguma sajūtu, tomēr palīdz kultivēt apziņu, ka neesmu vienīgais kas saprot lietas.

Vides un apstākļu dažādība attīsta cilvēku. Braucot pa pilsētu, esmu pārliecināta cietās dakšas persona. Braucot pa stigu, uz kuras ir visādi nejēdzīgi rakumi, zirgu pakavu pēdas, izteikti akmeņu un šķembu posmi un sazin kas vēl, pieļauju domu ka meitas ritenim pagaidām var atstāt atsperdakšu, bet savam braucu pirkt rokturus veco cieto gumijas sprunguļu vietā. Vispār kontaktvietas, kurās ķermenis saskaras ar velosipēdu, ir teju vai vissvarīgākās no ergonomikas viedokļa vai pat vienā līmenī ar ģeometriju un izmēru. Pietika pabraukt pa neideālu segumu, lai saprastu ka papildus liela diametra riepai man vajag stūres rokturus ar platajiem galiem un ne tik cietus kā 94. gadā bija pieņemts. Tagad pat pilsētas velo apaļie rokturi šķiet mazāk ērti. Un vēl ragi uz taisnās šaurās stūres - jā, lai arī tie vairs nav modīgi, tie ir noderīgi roku pozīcijas nomaiņai (tie joprojām būtu plaši izmantoti, ja mtb stūres nebūtu kļuvušas izteikti izliektas un aplam platas). Varbūt kādreiz nonākšu līdz citai stūrei, bet gribās lai viss rit savu gaitu - rokturi un ragi ir ātrais un lētais risinājums (nav pat jāmaina trosīšu garums un novietojums) un tad jau tālāk redzēs, bet tagad vairāk jābrauc, nevis jāpārbūvē.

Sun, 16 Jun 2019 07:10:39 GMT

Mans brauciens ir noticis. Pirms tam bija vairākas brīvdienas, kurās vai nu pārmērīgi līst, vai darbi vai kas cits un tad pienāca diena, kad es saņēmos. Mazliet loģiskas pieejas ļāva apgādāties ar pumpi, ielāpiem un pat kameru somā, bet ironiski, ka par aizmirstu multitūli atcerējos 1km pēc izbraukšanas un karstuma dēļ nolēmu neatgriezties. Par laimi, laiks bija vienkārši ideāli piemērots - iepriekšējā svētdiena bija mazliet vēsāka par nedēļas vidu, bet šā vai tā noderēja abas ūdens pudeles. Vietās, kur koki veido tuneli, bija patīkami vēss - iepriekšējā naktī stipri nolija, bet līdz pēcpusdienai virsma jau bija blīva un kas patīkami - bez dubļiem un arī bez putekļiem. Mans lielais jautājums ir tāds - kāpēc šo megaresursu neesam sākuši attīstīt jau sen? Atgādinu, ka noplēsto dzelzceļu km mums ir daudz un tie savienojas ar kaimiņvalstu noplēstajiem ceļiem - sanāk gana gari gabali.

Rāmja soma ir labs veids, kā vadāt līdzi vajadzīgos loriņus, tikai manā gadījumā vienai no pudelēm jāatrod cita vieta, lai nespiež somu, samazinot tilpumu. Pat pēc īsā brauciena sajutu, ka cietie rokturi jāmaina uz ērtākiem, jāliek stūres ragi vai pat varbūt cita veida stūre. Šaurā un taisnā mtb stūre ir ļoti atsaucīga, bet tagad vienkārši sajutu kāpēc stūrēm ir dažādi izliekuma leņķi.

Beigu beigās 2" riepas nemaz nebija par platu - vietām segums ir mīkstāks, vietām - šķemba ar lieliem oļiem, un reizēm gadās dīvainas, nezināmas izcelsmes šķērsvagas ko ne vienmēr izdevās laicīgi pamanīt (īpaši ēnainajā tunelī) - samazinot spiedienu riepās braukšana kļuva krietni komfortablāka un jo lielāks apjoms, jo mīkstāku riepu var braukt. Neskatoties uz riepu platuma un spiediena nozīmi, visu brauciena laiku bija sajūta, ka tērauda rāmis ir patīkamāks par alumīnija. Bet lai nu šoreiz izpaliek lampu pastiprinātāja īpašā skaņa) Varbūt esmu vienkārši notrāpījis ar izmēru un pietiekoši dzēru.

Būs jāmēģina pabraukt uz citu pusi, šķiet, ka šis man gadījies tīrākais posms. Citur ir saaugusi gara zāle, kas rīta agrumā izmērcē visu, kam pieskaras. Dzirdēju, ka pašvaldības par kopšanu saņemot naudu, nez kas domāts ar kopšanu - gulšņu un krūmu novākšana, vai arī izpļaušana? Nesaprotu, kāpēc dažos posmos zāles ir ļoti maz un citos - daudz. Neizskatījās, ka tur daudz brauktu ar velo, varbūt tomēr braukā ar mašīnām un tāpēc zāle nesaaug?

Sat, 25 May 2019 18:56:27 GMT

Tā reize, kad kafijas pārdevējs uzstāj, lai maksāju tikai pēc saņemšanas. Un pabrīdina, ka jūnija beigās viņam būs brīva nedēļa - lai varu plānot.

status upd

Wed, 08 May 2019 18:48:47 GMT

Jaunpienākušais ričuks tūlīt būs pārlasīts (iegrieza pavasara liga, kas šoreiz ilgi neatlaidās), vēl šaubos par pr. rumbu - braukt nost līdz galam vai mainīt uzreiz. Pareizi jau būtu saglabāt mieru un braukt, kamēr brauc. Rādās, ka pieredzējušie minēji par sīkumiem satraucas krietni mazāk par mums, sisīšiem, kuri katru sīkumu uzlūko kā megaproblēmu. Šīs brīvdienas aizņemtas, gaidu kad izraušos uz sapņu zemi. Ak jā, ar mammas sieviešnieku tur jau mazliet paripinājos, redzēju stirnu ieskrienam mežā un bebru ieplunkšķam grāvī.

Sieva pēdējā pusgada laikā apgalvoja, ka apmācībās, ko rīko tīklu viesnīcu telpās, kā likums, kafija ir 20x sliktāka par mājās gatavoto. Nesen pasūtīju kafiju kādas tīkla viesnīcas bārā, bet nebija dzerama. Pilnīgs štrunts, ko var dot tikai pohainiem skandināvu tūristiem uz neatgriešanos. Mēģinu atgaiņāt domu, ka es gribētu mainīt pasauli - racionālais prāts saka, ka vietējais tirgus ir pārāk mazs un pārāk neprasīgs, nav jēgas dalīt tos 52 klientus Rīgā, kam tas rūp.

Pagalmā starp mājām celšot vēl vienu māju. No vienas puses, būvnormatīvi ievēroti. No otras puses, patīkamāk pa logu redzēt zāli, nekā blakusmājas jumtu. Par zāli runājot - man no tās tikai vizuāls baudījums, jo praktiski pa to pat staigāt nevar - suņu īpašnieki to izmanto par savu mīluļu tualeti un kurš tad gribētu 20 gadus maksāt kredītu par zemi, uz kuras oficiāli varētu iekārtot suņu tualeti. Nu, tad lai ir māja - galu galā, tas nav satiksmes pārvads, nav zemzemes ātrvilciens vai lopkautuve.

Wed, 20 Mar 2019 21:26:10 GMT

Nupat ir gads un mazliet vēl, kopš braucu uz 28" ratiem. Esmu jau apradis ar to, ka jāsēž augstu kā tenisa tiesnesim un ka pagriezienos kāja ķeras ratā. Šķiet, ka bērnībā lielajiem velo arī bija 28, bet tiem bija gari rāmji un dakša uz priekšu, tāpēc - cik atminos - nebija arī šo nianšu. Par šī izmēra īpatnībām un nebūšanām raksta Rodriguez (jā, iedomājieties, ka varat ne tikai aiziet pie drēbnieka Laimoņa pašūt uzvalku, bet arī pasūtīt velo ar tieši priekš sevis pielāgotiem cauruļu izmēriem). Lai nu kā, gads ir laiks, pēc kura pierod pie cita rāmja, ratiem, pārnesumiem un sazin kā vēl.

Un tad es izdarīju to, ko veloderasti (vainojiet kautski!) dēvē par N+1, nopirku vēl vienu velo. Tas ir brīvdienu emtēbē, circa 1996.g. tērauda rāmis uz 26" ratiem, ar quill stem (nezinu, kā tas ir latviski) un kanti bremzēm. Vīrs labākajos gados, vecāks par manu iepriekšējo alumīnija kalnieti un agrāk man tādi likās baigā vēsture (ok, ir jau arī, but so am i). Tiklīdz uzsēdos, sajutos kā mājās, kā griežot rupjmaizi, kā dzerot ūdeni. TĀ sajūta, kad darbojas ķermeņa atmiņa! Tas ir mans papildinājums, nevis kaut kas zem manis, nevis es uz tā. Kājas ratā neķeras. Tā ir tik laba sajūta, pat ja braukšu ar to ne tik bieži, kā gribētos. Tagad mazliet sačubinu un gaidīšu pirmo zaļumu, jo galvenā doma ir nevis jāties pa dubļu jūru par katru cenu, bet baudīt dabas svaigumu uz bijušās dzelceļa līnijas. Mazliet dīvaina sajūta, iedomāties ka kādreiz esmu tur braucis ar vilcienu un tagad atgriezties tur, izjust pavasara gaisu, sauli un krāsas - tieši tā atceros braukšanu vilcienā, kad pavasarī jau bija gana silts, lai atvērtu teju visus logus vagonā. Tehniski tas ir vienkāršs maršruts un kalnu velo tur nav vajadzīgs, bet tas būtu dubultrandiņš.