...visaptverošs gurdenums salauzdams visu lēkājošo šaņem un sienot nostiprina tuvāk zemei...ir tik daudz saules lasīc, ir tik daudz smilšu bārstīc, ir miegs ar spanni apliec auksts un dzīres gaidīšanas apmulsums...to varētu saukt par vienu no tām, kas liela un nozīmīga un pirmais lielais, it kā, kursa darbs ir nobeigts...varu nopūsties un īstenībā vairāk kā tikai varu, jo nevaru varēt praktiski neko citu... tie mazie tur skraida, kopā saturošos pacelt nespējot un vienalga apmierinājums izplatās... var jau būt, ka tas līdz robežai , kad iespaids, spilgts un nepārprotami atstāts, liks domāt pa 180 citur... un ja jau sākas, tad kāpēc gan nebeigt pirms tā... tomēr laikam nenovēršami, daudzlauciņu spēle ar krītošām, mainītām un dažbrīd steigā nepārvilktām virzās... uz kurieni gan grūti noteikt, jo pēdas seko nevis ceļu rāda... var tikai cerēt, cerēt, ka sagaidāmais gaidāms atnāks... vēl tikai jāizprot ir tas... un tā kā tas nav viegli, tad nedaudz piekāpjos un ateju maliņā... miers!