...milzīgs skrējiens, rāviens un mēģināšana tikt laukā no tā... nu, kad nedaudz stāvu malā un tikai skatos nav drosmes... cerēta un gaidīta tā it kā pavīdēja tepat ap stūri, bet iebrienot dziļāk neatradu neko... un ja nu nesanāk... mazliet vieglprātīgi no manis... un kad citreiz nav ko runāt, tad tagad ūdens vietā Viņu sadzirdētu... laikam... pac nezinu, un nejūtu neko... nē, nu nevar tā teikt, jo rakstu, ko jūtu... ai, prieks ieraudzīt neieraudzītos, nedaudz skumjas, dusmas... uz sevi gan vairāk un varbūt arī nedaudz uzspēlēti lielas... bet sarkanu mēnesi redzēju! Neko neizdomājot, nepārspīlējot un nenošaujot – tiešām sarkanu... jau otrā reize pāris dienās, kas liek nomirst nost no apļa... otra jaukā lieta... jeb lieta un... nu vienalga... šobrīd gan nav, jo nedaudz trūkst... kaut viens vienīgs... vēlos kaut kur kaut ko un savādāk... kā šobrīd... laternu trūkst... esmu appūsts, tāpēc nelielas tirpas un cerams, ka tikai pa manu jakiekšpusi dauzās... brīžiem uzmanību apēdoši un kaitinoši... varbūt... par to nu gan šaubos, jo neesmu pārliecināc par savu iekšējo un tā spējām... varbūt tur pilns, ka nevar tikt vairs? Kas ta to lai zin... tagad nedaudz izplūdis un dzeltens pleķīc manī raugās... vismaz man tā liekas... nedaudz pozitīvāk, bet par drūmumu, tāpēc bišku žēl... ambunka!