urn:lj:klab.lv:atom1:bexePost Scriptumbexebexebt@btv.lvbexe2007-09-30T17:13:15Z2007-09-30T17:13:15Zurn:lj:klab.lv:atom1:bexe:470962007-09-30T20:12:002007-09-30T20:12:002007-09-30T17:13:15Z2007-09-30T17:13:15ZPiesaukšana<br /><br />Kuries<br />slīpā lietū, mana uguns,<br />kuries.<br /><br />Buries<br />pāri senču kauliem,<br />mana sirdsapziņa,<br />buries.<br /><br />Kur ies<br />mana tauta,<br />mana dūša<br />tur ies.<br /><br />Turies<br />debesīs un zemē,<br />mana nolemtība,<br />turies.<br /><br />[O.Vācietis]urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:467112007-09-16T01:13:002007-09-16T01:13:002007-09-15T22:12:59Z2007-09-15T22:12:59ZDomāju, ka es pilnīgi noteikti varētu sākt diskutēt un pārdomāt par visādām dzīves paradigmām, rakursiem un filozofiskajām īpatnībām un pretstatiem, ja to piespiestu kāds izglītības iestādes režīms vai aizraujoša personība, kuras piekļūšanai tas būtu nosacījums nr.1. Taču. Vai nav milzums daudz tādu domāt-runātāju, nedomāt-runātāju, domāt-nerunātāju vai nedomāt-nerunātāju? Tā piektdien kāda lektore kādā lielā intelekta lielražotnē izteica tādu pieļāvumu "parasti jau tie, kuri vismazāk zina, dod visvairāk un vismudīgāk padomus un priekšlikumus." Vai tas būs aroganti, ja es šim pieņēmumam piekritīšu? Vai nedraudzīgi, nehumāni un out-saiderīgi? Kāda gan tam ir nozīme, ja viss sabiedrības mīlzīgais zobrats virzās pēc viena principa - vispārējs un privāts labums (ekonomikā populārākā atbilde uz jebkura tipa jautājumiem = peļņa). Ja šis zobrats neaizķertu manu bikšu staru (un es nemēdzu īpaši bieži nēsāt svārkus = emancipētības pazīme), es noteikti izvēlētos kā dzīves mērķi idillisku dzīvi Andalūzijas laukos, kur valda komūna, kas pārtiek tikai no pašu audzētiem produktiem. Bet tomēr zobrats klab un grab ar vārdiem: <br />"Whether long range weapon or suicide bomber<br />Wicked mind is a weapon of mass destruction<br />Whether you're soar away sun or BBC 1<br />Misinformation is a weapon of mass destruc<br />You could a Caucasian or a poor Asian<br />Racism is a weapon of mass destruction<br />Whether inflation or globalization<br />Fear is a weapon of mass destruction."<br />Lai nu kā, bet viss, ko es ar šo gribēju pateikt, ir tas, ka ir ļoti daudz viedokļu, un vēl jo tik veidokļu, kas atspēko pirmos un sasniedz vērtīgāku statusu, bet. Bet kā gan šajā pasaules juceklī var būt ar ko gudrāks, attapīgāks, erudītāks vai inteliģentāks? Ir daudz personāžu, kas izmanto literāro - intelektuālo demagoģiju, lai aizlāpītu savus melnos, netīros caurumus un paceļ savu ārējo čaulu citā dimensijā. Dienas gaismā runā par skaistām, cēlām lietām, bet nakts melnumā bauda orģijas (jelkādas un jelkādā izpratnē, lai man nepiesietos kādi perfekcionisti). <br />Protams, to visu var norakstīt uz mentālo novecošanu, bet, manuprāt, vienīgais un parbaudītais cilvēka vērtības kritērijs ir darbs. Tīrākais un neizreklamētākais darbs. Šie visi manipulējošie vārdi sapin mūs vismaldīgākajos tīmekļos, bet tikai darbībai ir patiesa izpausme. Jebkurā gadījumā un situācijā.<br /> <br />"You represent what is true."<br /><br />Meklēju diskutētājus. NE runātājus. Ne efektologus. Ne bilancspējīgus grāmatvežus. Meklēju, vērojot no viena punkta plaknē.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:465192007-09-15T23:39:002007-09-15T23:39:002007-09-15T20:47:40Z2007-09-15T20:47:40ZViņa atvēra savas miega aizlipušās acis. Smeldzīga sāpe sejas muskuļos un trīsas ekstremitātēs. Kā uzmodusies no komas viņa centās aptvert pasaules esošo stāvokli, dzīves statusu un debespusi. Viss tik pārpildīts un daudzveidīgs apkārt, bet šeit... Šeit kapa klusums un izmisīgi jautājumi. Kas biju? Kā biju? Kur? Un ko? Kā lai aizplūst pret straumi, lai atcerētos pagājušo?! Kā?! Kā sēdēt paēnā un sapņot? Kā iegrimt dzejas rindās? Kā nerūpēt par apkārt esošo "realitāti", "vērtībām" un "patiesībām"? Kā piepildīties ar jaunām asinīm, ideāliem, tēliem un patiesībām?!<br />Sirds sagurst, un viņa atkrīt atzveltnī. Atbrīvo saspringušos roku pirkstus, piever acis. Miglains sapnis pārņem satraukto prātu un tukšo ķermeni. Roka, sniedzoties pēc viņas, un siltas, dziļas acis. Tu?urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:461972007-08-30T00:41:002007-08-30T00:41:002007-08-29T21:55:56Z2007-08-29T21:55:56ZKatru paaudzi un tās skatījumu uz dzīvi veido vide, kurā tā uzaug un attīstās. To ietekmē sabiedrības normas, stereotipi, politika, tautu konflikti un aktualizētās problēmas. Kā zināms, literatūra ir sabiedrības dzīves un kultūras spogulis. Ar tās palīdzību cilvēki atraujas no apnicīgās un nogurdinošās realitātes, dzīves absurda un netaisnības, gūstot garīgu baudījumu no rakstnieku vieglprātības, ironijas, romantisma vai citas attiecīgajā brīdī nepieciešamas jūtu devas. Arī 20. gadsimta literatūrai ir liela nozīme, radot pagrieziena punktu visā literatūras attīstībā un cilvēku uztverē par to, kas gan ir moderna literatūra. <br />20. gadsimts ārzemju lieteratūrā iezīmējas ar modernisma aizsākumiem - jaunu žanru, kas pakļauj lasītāju pilnīgai tradīciju graušanai, stereotipu gāšanai, atkailinot līdz šim apslēpto reālo dzīves lauku, pasniedzot to skarbā, neestētiskā, šokējošā un absurdā veidā. Modernisma pārstāvju mērķis bija attēlot indivīdu, tā sarežģīto iekšējo pasauli, stāties pretī sociuma absurdajām un nepieņemamajām izpausmēm, noliedzot ļaunumu, karu un garīgo aprobežotību. Viņu galvenais mērķis bija šokēt konservatīvo sabiedrību, radīt lasītājos mulsumu un neizpratni, mudinot domāt par apslēptajām metaforām un darba simboliku, kā arī nomākt vienveidībo, tradicionālo literatūras žanru. Manuprāt, modernisma literatūra ir ļoti savdabīga un unikāla, taču ļoti pārsteidzoša un ieinteresējoša, kas arī ir tās mērķis.<br />Modernisma literatūras ir rakstūrīga psiholoģiska spriedze, spēle ar zemapziņu, detalizēta apziņas plūsma, kas visspilgtāk attēlota Dž. Džoisa darbā "Uliss", telpas un laika trūkums, kā arī skepticisms, ironija un absurds. (..)<br />20. gadsimta ārzemju literatūra ir aizraujoša un unikāla. tā paver iespējas ieraudzīt citādāku vidi un cilvēkus, rast pārsteidzošus jaunatklājumus par cilvēka iztēles un zināšanu bezgalīgajām robežām. Tā spēj izklaidēt, šokēt, atgrūst vai ieintriģēt lasītāju ar savu novatorisko, moderno stilu un pieeju dzīves uzskatiem un problēmām.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:447772007-03-22T19:28:002007-03-22T19:28:002007-03-22T17:33:24Z2007-03-22T17:33:24ZTu esi narkotika. Skaistākā un burvīgākā narkotika, par kuru reiz pagrīdes pasaulē biju dzirdējusi. Izbaudīt katru tavu atkarības ziedputeksni un apreibt. Pierast pie šī kaifa bezatbildīgās idilles. Idille. Tam Ex Zī Per ī kungam bij sasodīta taisnība. Man trūkst manas narkotikas. Apstulbums, apātija un bezmērķība - iziet pusi Rīgas kvartālu un neatrast neko saistošu, neko pievelkošu, neko piederīgu.Babelurn:lj:klab.lv:atom1:bexe:445022007-03-04T01:42:002007-03-04T01:42:002007-05-24T19:47:15Z2007-05-24T19:47:15ZJebkurš vārds, jebkura frāze pašlaik šķiet tik trula, tik neiederīga, tik bezvērtīga. Ja man prasītu, par ko tas viss bija, kādas vērtības, tēmas tas aptvēra, es mēmi un aizgrābti klusētu. Terorisms, Amerika, amerikāņu gods pretstatā pasaules tautu godam, kosmopolītisms, cilvēkmīlestība, dabiskā atlase? Kaut kas atdalošs un reizē saliedējošs. Fenomenālas izjūtas un reizē tukšums. Pat kauns iedomāties par domu, ka cilvēces posts patiesi ir tik grandiozs, ka kultūru mijiedarbība noved tikai pie liela mēroga sadursmes, konflikta. Politika, pašcieņa, uzskati, uzvere, mērķi, ilgtermiņa plāni un naftas urbumu. Tas viss ir tik uzpūsts un asinskārs, ka tiek aizmirstas pamatvērtības - ticība, gods un mīlestība. Un šīs nianses ir tik fenomenāli vienkārši un atkailināti atzīmēti šajā filmā. Un lūdzu piedodiet par manu atļaušanos te ko komentēt un izteikt. Tas man patiesi pilnā ticībā, cik nu man tā ir, šķiet grēcīgi un nosodāmi.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:438582006-12-13T21:46:002006-12-13T21:46:002006-12-13T19:48:00Z2006-12-13T19:48:00Z“Es darbojos reklāmas biznesā – jā, jā, es piesārņoju izplatījumu. Esmu tas tips, kurš jums pārdod visādu mēslus. Kurš liek jums sapņot par lietām, kuras nekad neiegūsiet. Vienmēr zilas debesis, vienmēr glītas meičas, pilnīga laime, retušēta ar datorprogrammas PhotoShop palīdzību. (..) Es jums dodu jaunuma narkotiku, un jaunumam ir tā priekšrocība, ka tas nekad nesaglabājas jauns. Vienmēr atrodas kāds jaunāks jaunums, kurš liek novecot iepriekšējam. Mana misija ir likt jums siekaloties. Neviens manas profesijas pārstāvis nevēlas jūsu laimi, jo laimīgi cilvēki nav patērētāji.” (Beigbeders F. 14.99 eiro. – Zvaigzne ABC, 2002. – 14. lpp.)<br /><br />[pārpublicēts no portāla www.alberts.lv]<br /><br />Pēdējais teikums tik netipiski spēcīgs un piesātināts ar emocijām, lai gan tik "ekonomiska" tēma. Šoks savdabīgā interpretācijā.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:434852006-12-06T13:00:002006-12-06T13:00:002007-04-02T19:25:16Z2007-04-02T19:25:16ZĢenerālis ir nošauts. Glorivuārā ļaudis steidzas sagrābt pēdējās drošības, gādības un miera sajūtas. Cilvēki skrien, steidzas, auļo, izmisuši nesās pēc mantas, naudas, īpašuma, vārda, titula. Nemiers un bailes par eksistenci viņus tirda. Nošauts.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:427702006-11-08T10:59:002006-11-08T10:59:002006-11-08T09:01:50Z2006-11-08T09:01:50Z"nekas nevar izkustināt to nolādēto kalnu. ne viltības, rotaļas, norunas, ne iedunkāšana, pabakstīšana, iekaustīšana, ne dusmas, ne skumjas asaras, ne bēdas. itin nekas! šis kalns nav sava vārda cienīgs" noskaitas Muhameds un pamet kalnoto virsotni.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:426302006-11-03T11:03:002006-11-03T11:03:002006-11-03T09:05:43Z2006-11-03T09:05:43ZBeatrīče allaž centās kaismīgi un izjusti, skumji un smeldzīgi, traģiski un teatrāli izteikt vārdu "attā", kā sacīdama "ardievas. mums katram savs ceļš ejams, kas nekrustojas." Bet tā vietā viss ko viņa izrunāja ar atvadu "attā" bija "jā, līdz rītam..."urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:421412006-10-31T11:12:002006-10-31T11:12:002006-10-31T09:14:07Z2006-10-31T09:14:07Z"Pēdējais laiks saņemties!!" saka Beatrīče, ietuntulējusies rozīgajā halātā, izbužinātiem matiem un miega un dīkdienības pilnām acīm.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:416182006-10-20T21:16:002006-10-20T21:16:002006-10-20T18:18:06Z2006-10-20T18:18:06ZBeatrīčes jaunkundze jau 1876. gada martā paredzēja savu traģikomiski fatālo pār-dzīves galu.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:412982006-10-20T20:46:002006-10-20T20:46:002006-10-20T17:48:05Z2006-10-20T17:48:05Z"Cilvēku lielākā kļūda bieži vien ir tā, ka tie vadās pēc emocijām nevis prāta."<br /><br />Bieži vien emocijas atklāj patiesību, kuru prāts tik filigrāni aizmūrē ar vēlamiem, izdevīgiem, loģiskiem, saprātīgiem, fundamentāliem mēsliem.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:410202006-10-17T21:09:002006-10-17T21:09:002006-10-17T18:17:44Z2006-10-17T18:17:44ZUzdevums nr.002.<br />A. apakšpunkts<br />Vīrietis V "mīl" n sievietes S. V + n*S = L<br />Ja n&lt;1 - vīrietis V ir "nevīrišķīgs un nepašpārliecināts"<br />Ja n&gt;1 - vīrietis V ir "vīrišķīgs un pašpārliecināts"<br />B. apakšpunkts<br />Sieviete S "mīl" n vīriešus V. S + n*V = L<br />Ja n&lt;1 - sieviete S ir "tikumīga un uzticama"<br />Ja n&gt;1 - sieviete S ir "vieglas uzvedības jeb kā tautā dēvē "mauka""<br /><br />Ņemot vērā to, ka lielums L abos gadījumos ir vienliels un konstants, abus dotos vienādojumus var pielīdzināt vienu otram. No tā izriet:<br />V + n*S = S + n*V<br />[L = L]<br /><br />Jautājums.<br />Ja dotie lielumi S un V un rezultējošais lielums L ir vienlieli, to izteiksmes ir savā starpā pielīdzināmas, kādēļ n, kas apzīmē vērtību skaitu, katrā gadījumā apzīmē citus vērtību un principu apgabalus?urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:407412006-10-17T21:05:002006-10-17T21:05:002006-10-17T18:09:24Z2006-10-17T18:09:24ZSieviete un mode. Sieviete un principi. Sieviete un ētika. Sieviete un ģimene. Sieviete un nauda. Sieviete un tirgus. Sieviete un pasaule. Sieviete un cilvēki. Sieviete un ēsma. Sieviete un izlāde. Sieviete un trofeja. Sieviete un konkurence. Sieviete un dusma. Sieviete un sieviete. Sieviete un tirgus līdzsvars. Sieviete un pazemojums. Sieviete un priekameita. Sieviete un pazemojums. Sieviete un stereotips. Sieviete un normatīvs. Sieviete un akts. Sieviete un asinis. Sieviete. Bez brīvības.Dārgais runātāj,urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:400852006-10-04T22:13:002006-10-04T22:13:002006-10-04T21:25:13Z2006-10-04T21:25:13ZVai tev nav dažkārt kauns, par to, ka tik viszinoši runā un spriedelē par globālām tēmām, vēstures punktiem un rakursiem, pasaules kultūras minimumiem un maksimumiem, ja neesi ne mazo pirkstiņu pielicis tā tapšanā, ne sekundes simtdaļu neesi to izdzīvojis un patiesi sapratis, par ko runa?urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:390032006-09-17T02:32:002006-09-17T02:32:002007-05-24T19:55:22Z2007-05-24T19:55:22ZIstaba piepildīta ar tādu siltumu, maigu dūmaku. Visas lietas, nieciņi piesūcināti ar mirkļiem, atmiņām par viņu. Viņa smaržu, balsi, smiekliem, pieskārieniem. Būtu jāiztukšo šīs četras sienas un divas paralēlās plaknes līdz pēdējam, lai izdzēstu viņa gaišo ēnu. Nodzīt matus, lai nodzēstu viņa pirkstu pieskārienus matu cirtām, izjust uz ādas visas dabas katastrofas, lai nodzēstu viņa glāstus, piekļautās rokas...<br /><br />nosmakt, izelpojot vismazākos viņa elpas pilienus. zaudēt dzirdi, lai nedzirdētu melodijas, kurās viņš projicējies iztēlē<br />tas var izklausīties pēc nožēlojama lāsta, pēc mācekļa mokām, bet tā ir bauda. Bauda kas nolemta caur visām dabas stihijām<br />...<br />bet es dievinu to izjūtuurn:lj:klab.lv:atom1:bexe:387942006-09-17T01:05:002006-09-17T01:05:002006-09-16T22:15:20Z2006-09-16T22:15:20ZAr vien skaidrāk izkristalizējas viens uzskats. Sabiedrība, cilvēki iedalās vairākās apakšgrupās. Gribu izcelt divas grupas - domātāji un darītāji. Ļoti lielai daļai cilvēku īpaši pievilcīgi šķiet mākslinieciski, radoši, filozofiski un stilīgi (vārda īstajā nozīmē) cilvēki. Tie ir ārēji ļoti atraktīvas un kolorītas personības, kas apgrozās dažnedažādos kultūras un mākslas pasākumos, kas velk uz dekadenci jeb arogantu pašapziņu par savu unikalitāti un spilgto individualitāti. Šādus cilvēkus bieži vien mēdz projicēt savos sapņos par ideālo vīru/sievu/dzīvesdraugu/draudzeni/mīļoto/k<wbr />o citu. Taču (!) ir viens aspekts, kurš manā izpratnē un cilvēku vērtēšanas principos ir būtisks. Proti, spēja darboties un realitātes izjūta. Šīs personības (ja viņus patiesi tā var saukt arī pēc garīgās bagātības) lielākoties ir tikai smalki veidotas ārējās čaulas, kas iekšēji ir diezgan sirreālas un nepraktiskas. Tādēļ es nekad neesmu (un uzskatu, ka tas arī nav jādara) apbrīnojusi, apskaudusi vai kā citādi glorificējusi šos cilvēkus. Ir būtiski, lai cilvēks būtu daudzšķautņains, proti, lai tajā mājotu gan mākslinieka radošums un filozofiskā apcere, gan darbīga cilvēka entuziasms un iniciatīva, gan materiālista doma par pārtikušu nākotni, gan sievietei/vīrietim raksturīga pievilcība. Tikai tas veido ideālu, apbrīnas vērtu personību. Manuprāt.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:375232006-08-21T18:38:002006-08-21T18:38:002006-08-21T20:25:47Z2006-08-21T20:25:47ZRindas skrēja un skrēja, atkārtojoties divkārši, trīskārši, desmitkārši. Burtu izmērs mainījās minimāli un maksimāli. Galva sareiba un zaudēja augstuma, realitāties izjūtu - grīda likās krītam bezdibenī, galds, kas šķita stabils, kļuva elastīgi labils, taisnajā mugurā mugurkauls liecās uz riņķa līnijas pilnību, rokas likās smagas kā svina pielietas, acis sažņaudzās piepūlē un dziļā skatienā.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:363802006-08-03T13:08:002006-08-03T13:08:002006-08-03T10:09:00Z2006-08-03T10:09:00Z"Es strīdējos ar pasauli, tādēļ ka mīlēju to."urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:353532006-07-19T16:54:002006-07-19T16:54:002006-07-19T13:58:27Z2006-07-19T13:58:27ZVai jūs esat feministe?<br />Nē, drīzāk esmu postfeministe. Postfeministes ir pastāvīgas un neatkarīgas, taču atšķirībā no karojošajām feministēm viņas nenoliedz vīriešus, bet gan ciena viņus. Un vēl viņas ir seksuālas un atvērtas mīlestībai.<br /><br />Kāda, jūsuprāt, ir stilīga sieviete?<br />Pirmkārt, labs, profesionāli veikts matu griezums - var būt drosmīgi, bet lai sievietei piestāv. Otrkārt, apavi. Ne drēbes, bet tieši apavi. Treškārt, acis, skatiena enerģija. Sieviete var saģērbties perfekti, taču viņa nebūs stilīga, jo stila nav acīs.<br /><br />Irina Hakamade<br />Krievijas politikas granddāma.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:351422006-07-15T20:54:002006-07-15T20:54:002006-07-17T13:08:42Z2006-07-17T13:08:42ZCitā dzīvē es noteikti būtu bijusi rakstniece. Un dzīvotu Petrogradā.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:349112006-07-03T21:22:002006-07-03T21:22:002006-07-03T18:24:13Z2006-07-03T18:24:13ZIr trīs argumenti, pie kurām jebkura komunikācija starp divām daļiņām beidzas. Laiks, liktenis un gadi. Trīs , manuprāt, muļķīgas, cerību, atrunu un mazas naivuma devas piepildītas vienības, kas radīs maģisku risinājumu pasaules likumiem, problēmām, diviem mīlniekiem, bailēm, cilvēka ego. Laiks tikai cērt robus. Robus no vienas paralēles citā, no viena absurda citā. Reiz kāds teica, ka viņam esot vajadzīgs laiks, lai atzītu stabilas attiecības. Tam sekoja sava veida atzīšanās, ka laiks neko nemaina mūsos, ka tā ir šķietama ilūzija. Un nu ir vajadzīgs laiks, lai atcerētos to, kā mīlēt, kā just, kā dzīvot. Mīlēt jebkurā nozīmē un izpratnē. Un likumsakarīgi visās šīs trīs reizēs izskanēja bailes par jaunām, citām attiecībām, jaunu posmu, jaunām izjūtām, jauns, jauns, jauns... Un starp to visu kādam citam ir jāatrod līdzsvars un ar pārliecinātību jātic iznākumam, jālūdz lūgšanas visiem pagānu dieviem un jāgaida pestīšana. Laika intervāli šķeļ mūsu vēsturi. Jā, pietiek ar septiņām dienām, lai divas daļiņas izgaistu kosmosā katrs savā patībā. Un tā, šķiet, ir galvenā vienpatņu problēma. Starp saviem pašmērķiem, pašpietiekamību un dzīvotprieku ievīt mīlestību, cilvēkmīlestību, saglabāt harmoniju starp šiem lielumiem. To aizmirstot, mirst viss - sākot ar saskaņu, prieku un beidzot ar jūtām un laimes izjūtu. Es agrāk ieturēju stipru distanci no šī vārda un tā būtības, noturot to par svētu apzīmējumu vienreizējām/unikālām attiecībām. Šis vārds prasa īpašu pietāti un cieņu. Bet tā lietojums pierāda pārliecību. Man ir pārliecība, par sevi, savu dzīvi un ši vārda piemērotību tev. Neskaitot laiku pa pusotriem mēnešiem, gadiem, trīsdienām. Ne jau matemātiskam intervālam ir nozīme, bet gan sirdij. Un septiņas dienas radīja nevis laiku pārdomām, bet gan vienpatni. Kamēr otrs sapņoja par citas salas maigajiem vējiem un siltajām smiltīm. <br />Laiks ir šķietams. Pietiek ar vienu konfliktu, vienu sarunu, lai sadzirdētu klusēto, lai justu atkal. Jūtas, kuru iztrūkums radīja ārprātīgu izmisumu. Atvaino, temperaments tāds.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:344952006-06-23T00:38:002006-06-23T00:38:002006-06-22T21:39:57Z2006-06-22T21:39:57ZSomu kravāšanas starplaikos piesēdu pie globālā tīmekļa un nolēmu, ka būtu grēcīgi neiemest pēdējos domu lidojumus, jūtu vibrācijas virtuālajā dienasgrāmatā. Šis ir ļoti īpašs un mazliet savdabīgs vakars. Visupirms šis būs pirmais gads manā dzīvē, kad nesvinu Jāņus (visnotaļ neatņemama tradīcija mūsu ģimenē). Tiesa gan jāņu siers un, cik padzirdēju, alus simboliskā daudzumā ir paņemts līdzi. Bet šķiet, ka šis brauciens būs kā meditatīvi svētīgs, ar zināmu simbolismu apvīts ceļojums, pārdomājot starp klintīm, tuksnešiem, geizeriem un vulkānu krāteriem līdzšinējo dzīvi un, protams, arī pašreizējo. Pēdējās dienās, kavējoties atmiņās par iepriekšējiem gadiem, konstatēju, ka dzīve iet vis likumsakarīgu posmu virknēta. Mēs visi radām sapņus, kuri no fantāziju līmeņa izkristalizējas realitātē. Mēs ziedojam savus sapņus citiem, ļaujot tiem izbaudīt piepildījumu, kā arī iegūstam kāroto, balstoties uz citu sapņiem. Šī sabiedrība ir iekārtota kā viena liela komūna, kur katrs ir kā balsts, konstrukcija, skrūvīte celtnē. Tādēļ nav jēgas noliegt sociumu, piespļaut to ar negācijām, ja neizprotam pašu pamatu šai savienībai - dot sevi, lai gūtu pretī pasauli. Visas profesijas, amati, organizācijas ir dibinātas un veidotas tādēļ, lai rastu ikkatram cilvēkam vietu pasaulē. Un te es apzināti negribu un netaisos domāt par kapitālistiskiem nolūkiem.<br />Man ir astoņpadsmit gadi. Ne vairāk un ne mazāk. Es mīlu pasauli "a priori". Ne biežāk un ne retāk.<br /><br />Rīt prom. 5 stundu attālumā no mājām. Miljardiem mirkļu attālumā no mīļotā.urn:lj:klab.lv:atom1:bexe:312592006-05-15T17:08:002006-05-15T17:08:002006-05-15T14:25:04Z2006-05-15T14:25:04ZIr manāmi sajūtama nākamā robežšķirtne. Slieksnis uz nākamo līmeni, kuru sajūtot mostas bijība un klusējoša pienākuma apziņa, atskārsme un truls, bet mērķtiecīgs, koncentrējies skatiens uz nākamību. Indivīda pasaule robežojas tik mazos mērogos. Pagātnes 9 gadus var izskriet piecos 200-metrīgos apļos, atķeksējot katru bedri, kas tur uzticīgi guļ un kas no jauna iedragāta, lai uzsūktu sāļos sviedrus un asaras. Ar katru soli pārskaitīt vārdus un uzvārdus. Kāpināt skrējienu, lai izmuktu no atmiņu kambariem, līdz kājas nejaudā attālumu, ātrumu un savārstītās ieelpas. Ir būtiski caurstrāvot pagātni savā kustībā, būtībā, lai bēgtu uz nākotni. Skrējienu pret sevi uz pilnīgāku sevi. Uz neatgriešanos.<br /><br />Freedom in movement means freedom in mind.