|
15. Sep 2007|23:39 |
Viņa atvēra savas miega aizlipušās acis. Smeldzīga sāpe sejas muskuļos un trīsas ekstremitātēs. Kā uzmodusies no komas viņa centās aptvert pasaules esošo stāvokli, dzīves statusu un debespusi. Viss tik pārpildīts un daudzveidīgs apkārt, bet šeit... Šeit kapa klusums un izmisīgi jautājumi. Kas biju? Kā biju? Kur? Un ko? Kā lai aizplūst pret straumi, lai atcerētos pagājušo?! Kā?! Kā sēdēt paēnā un sapņot? Kā iegrimt dzejas rindās? Kā nerūpēt par apkārt esošo "realitāti", "vērtībām" un "patiesībām"? Kā piepildīties ar jaunām asinīm, ideāliem, tēliem un patiesībām?!
Sirds sagurst, un viņa atkrīt atzveltnī. Atbrīvo saspringušos roku pirkstus, piever acis. Miglains sapnis pārņem satraukto prātu un tukšo ķermeni. Roka, sniedzoties pēc viņas, un siltas, dziļas acis. Tu? |
|