|
17. Sep 2006|02:32 |
Istaba piepildīta ar tādu siltumu, maigu dūmaku. Visas lietas, nieciņi piesūcināti ar mirkļiem, atmiņām par viņu. Viņa smaržu, balsi, smiekliem, pieskārieniem. Būtu jāiztukšo šīs četras sienas un divas paralēlās plaknes līdz pēdējam, lai izdzēstu viņa gaišo ēnu. Nodzīt matus, lai nodzēstu viņa pirkstu pieskārienus matu cirtām, izjust uz ādas visas dabas katastrofas, lai nodzēstu viņa glāstus, piekļautās rokas...
nosmakt, izelpojot vismazākos viņa elpas pilienus. zaudēt dzirdi, lai nedzirdētu melodijas, kurās viņš projicējies iztēlē
tas var izklausīties pēc nožēlojama lāsta, pēc mācekļa mokām, bet tā ir bauda. Bauda kas nolemta caur visām dabas stihijām
...
bet es dievinu to izjūtu |
|