|
23. Jun 2006|00:38 |
Somu kravāšanas starplaikos piesēdu pie globālā tīmekļa un nolēmu, ka būtu grēcīgi neiemest pēdējos domu lidojumus, jūtu vibrācijas virtuālajā dienasgrāmatā. Šis ir ļoti īpašs un mazliet savdabīgs vakars. Visupirms šis būs pirmais gads manā dzīvē, kad nesvinu Jāņus (visnotaļ neatņemama tradīcija mūsu ģimenē). Tiesa gan jāņu siers un, cik padzirdēju, alus simboliskā daudzumā ir paņemts līdzi. Bet šķiet, ka šis brauciens būs kā meditatīvi svētīgs, ar zināmu simbolismu apvīts ceļojums, pārdomājot starp klintīm, tuksnešiem, geizeriem un vulkānu krāteriem līdzšinējo dzīvi un, protams, arī pašreizējo. Pēdējās dienās, kavējoties atmiņās par iepriekšējiem gadiem, konstatēju, ka dzīve iet vis likumsakarīgu posmu virknēta. Mēs visi radām sapņus, kuri no fantāziju līmeņa izkristalizējas realitātē. Mēs ziedojam savus sapņus citiem, ļaujot tiem izbaudīt piepildījumu, kā arī iegūstam kāroto, balstoties uz citu sapņiem. Šī sabiedrība ir iekārtota kā viena liela komūna, kur katrs ir kā balsts, konstrukcija, skrūvīte celtnē. Tādēļ nav jēgas noliegt sociumu, piespļaut to ar negācijām, ja neizprotam pašu pamatu šai savienībai - dot sevi, lai gūtu pretī pasauli. Visas profesijas, amati, organizācijas ir dibinātas un veidotas tādēļ, lai rastu ikkatram cilvēkam vietu pasaulē. Un te es apzināti negribu un netaisos domāt par kapitālistiskiem nolūkiem.
Man ir astoņpadsmit gadi. Ne vairāk un ne mazāk. Es mīlu pasauli "a priori". Ne biežāk un ne retāk.
Rīt prom. 5 stundu attālumā no mājām. Miljardiem mirkļu attālumā no mīļotā. |
|