|
26. Feb 2006|13:40 |
|
Kārtējais brīvdienu rīts, tomēr daži nieki šķiet atšķirīgi, neierasti, un tie mazliet nomoka. Uz galda stāv apgrauzta rotaļlieta, uz kuras saskatāmi astoņu zobu nospiedumi. Atvilknē pie mazajām un lielajām karotēm pārsteidza zils lācis. Uz galda aizmirsts mētājas zaļš zilonis, no kura tika pūsti burbuļi, par kuriem vakar kāds skaļi un patiesi smējās, izmēģinot pirmos aplausus. Skan mazie soļi, kas caurvij visus istabas stūrus. Vēljoprojām ir jūtami smaidi, kas smeldzīgi sāp, jo asaras birst kā no pārpildīta jūtu kausa. Par to, cik viss gaistošs un iepriekš paredzams. Jo nepaies ne mirklis, kad tas izzudīs, kad jelkādi centieni un cerība būs izsmelta un viss, kas atliks, būs muļķīga ticība, ka tas saglabāties, nostiprināsies kaut mazā atmiņas nostūrī. Un ne jau cilvēces, sociuma, sabierības, nācijas vārdā. |
|