|
23. Feb 2006|00:04 |
|
Viņš stāv līganā līnijā. Viņa acīs vērojama melanholiska dūmaka. Viņš stāv pašā laukuma vidū. Apkārt steidzas cilvēki. Bet viņš stāv epicentrā - nekustīgs, kā ieskicēts ainavā. Viņa saulē pabalojušie pelēcīgie mati neveikli dejo vēja plūsmā, kas apvij viņu. Viņš ieelpo dziļu elpu, tā atskan manā galvā, radot eiforiskas trīsas. Kāds vīrš pagrūž viņu, atskatoties atpakaļ un dusmīgi izmesdamas savas replikas, kas kā sniega pikas nokrīt pie viņa kājām. Bet viņš vēljoprojām spēlē, viņš nav ne sekundes simtdaļu atlaidis savas bālās, trīcošās lūpas no flautas, kas spēlē dvēseles melodiju. Viņa sviedri uz pieres kristalizējas, nobirstot kā pārrauta pērļu virtene. |
|