| |
[25. Aug 2005|15:00] |
"Cilvēkam nevar likt darboties. Viņam ir jāpiedāvā sapnis, un tikai tas liks darboties. Vergs neko nevar. Vergs var tikai lauzt darba līdzekļus.
Sirds maldās tikai atbildē "jā". Tā nekad nemaldās ar "nē".
Tur, kur es esmu netalantīgs, es radu ļaunumu. Nežēlojiet cilvēkus, kuri nenodarbojas ar savu lietu! Viņi nodara ļaunumu sev un jums. Jo rezultātā viņi dusmojas uz pasauli un sevi."
[Vladimirs Kļimenko] |
|
|
| |
[25. Aug 2005|15:15] |
Ir jāseko iekārei, vēlmēm. Visi domā, ka viņus glābs godīgums, taisnīgums, labestība. Nē. Izglābt var tikai iekāre. Vienīgi tā ir patiesa. Ja tu seko savai iekārei, tā tevi izglābs. Ja dzīvei dod laiku un brīvu vaļu, tā sametas dīvainās, neatpiņķerējamās cilpās, un tad tu vairs nevari neko vēlēties vai iekārot, sāpīgi nesavainojoties. Tas visu saposta. Vairs nav iespējams aizbēgt. Un, jo deedzīgāk tu pūlies izrauties, jo ciešāk sapinies dzīves tīklā. Jo niknāk pretojies, jo sāpīgāk savainojies. No šī tīkla nevar izkļūt.
[A. Bariko Okeāns Jūra] |
|
|
| |
[25. Aug 2005|15:31] |
Lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos - atgriezties tai ellē, kas mūs ir radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. Nav nekā spēcīgāka par šo instinktu - atgriezties tur, kur mūs iz salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši ir maiga. Un bez asinīm.
[A. Bariko Bez asinīm] |
|
|
| Vilcienos, lai glābtos, viņi lasīja |
[25. Aug 2005|19:05] |
Dziedinošs balzams. Stingrā rakstu zīmju precizitāte, kura aizšuj šausmu brūci. Acis smalko rindiņu straumēs atrod nepārprotamu glābšanās ceļu, pa kuru var aizbēgt no juceklīgās tēlu plūsmas, ko skatienam uzspiež vilciena logs. Stacijās pat pārdeva īpašas lampas - lampas lasīšanai. Tādu lampu turēja vienā rokā, un tā iezīmēja intīmu gaismas konusu virs atšķirtās lappuses. Tas jāiztēlojas. Vilciens, kas neprātīgi joņo pa diviem dzelzs asmeņiem, un tā iekšienē - maģiska sastinguma nostūris, ko precīzi iezīmējis liesmiņas cirkulis. Vilciena ātrums un apgaismotās grāmatas nekustība. Mūžīgi žilbinošā pasaules daudzveidība visapkārt un lasošās acs pārakmeņojies mikrokosmoss. Kā klusuma kodols pašā sprādziena sirdī. Ja šis nebūtu īsts stāsts, patiess stāsts, tad varētu domāt, ka tas ir tikai precīzas metaforas skaistums. Tādā nozīmē, ka varbūt vienmēr un visiem lasīšana nav nekas cits kā stingra raudzīšanās vienā punktā. jo tikai tādējādi var [asargāt sevi no nevaldāmi garām skrienošās pasaules kārdinājumiem un to nestā posta. Neviens nekad neko nelasītu, ja nevajadzētu glābties no bailēm. Nelasītu, ja nevajadzētu padzīt kārdinājumu apmierināt kādu postošu vēlēšanos, kurai pretoties citādi nepietiks spēka. Cilvēks lasa, lai nevajadzētu pievērst skatienu logam, tāda ir patiesība. Atvērta grāmata vienmēr liecina, ka tai līdzās ir baiļu mākts cilvēks - acis kā piekaltas grāmatas rindām, lai skatienu nenolaupītu degošā pasaule - vārdi, kas cits pēc cita iespiež pasaules dārdoņu blāvā piltuvē, līdz beidzot to var satecināt stikla veidnītēs, ko sauc par grāmatām - tas ir visrafinētākais atkāpšanās veids, tāda ir patiesība. Gļēvulība. Taču tik maiga. Tas ir svarīgi, tas vienmēr jāpatur prātā un jānodod tālāk, šai apziņai jāpārceļo no slimnieka pie slimnieka, kā noslēpumam, - jo tas ir noslēpums, kas nedrīkst pagaist kāda vājumā vai spēkā, tam vienmēr jāsaglabājas vismaz kādas pagurušas dvēseles atmiņā, un tur tam jāskan kā tiesas spriedumam, kas spēj apklusināt ikvienu: lasīšana ir tik maiga gļēvulība. Un vai gan no maiguma ko saprot tas, kurš nekad nav noliecis savu dzīvi - visu dzīvi - pār kādas grāmatas pirmās lappuses pirmo rindiņu?
[A.Bariko Stikla pilis] |
|
|