un tad mani vēl aizvien nepamet doma par to, kāpēc cilvēki dzīvo slēpjoties- nepasakot, ko domā/jūt/grib/negrib?

vai no tā paliek vieglāk? neviens jau negrib būt vājš un atzīt, ka mīl to, kurš vairs/vēl nemīl. visi mēs gribam būt stipri- slēpjam asaras un to, ka mums sāp aiz vārdiem. bet no tā vieglāk nepaliek nevienam.

es par to, ka cilvēki saka, ko domā. un domā, ko saka!