Nepatika nav mana mīļākā emocija attiecībās. Nebija gadījies to īsti agrāk izjust.

Man vakara snauda un zvana telefons, neesmu no tiem,kas neceļ, ja dzird. Zvanītājs bija mans bijušais. Neesot ko darīt, kamēr brauc autobusā. Te jāpiebilst, ka mēs praktiski nesazinamies, sazvanamies 3x gadā, zvana viņš, kad ir dzēris. Šoreiz skaidrā, gribēja zināt, kā man iet, saku ok. Novēlēja man jaukus svētkus. Uz pretējo jautājumu, kā viņam iet nobēra faktu kaudzi, kuru daļu pat neaptvēru. Dzīvo citur, kko minēja par bērniem un pavisam drīz precēsies, ar sievieti, ar kuru iet uz randiņiem gadus četrus. Man prieks, ka cilvēks, kurš man zvērēja, ka pat ar sievieti kopā nespēj dzīvot ir nolēmis sev pārkāpt un veidot ģimeni, kuru tik ļoti dziļi sirdī vēlējās.

Un dēļ visa šī man tika scēna no otrās puses. Viņam nepatīk, ka man tādi kā viņš zvana. Mini strīds beidzās ar tekstu "Tu esi mana un viss".

Un šis nav negatīvs ieraksts, vienkārši manā dzīvē,kas nebijis.