Šim iespējams sekos vēl kāds ieraksts ar līdzīgu nosaukumu. Šodien viens no cibiņiem ieteicās, ka vajadzetu aprakstīt manus randiņus. Jā, esmu nolēmusi pārstāt būt viena un dusma uz stulbajiem vīriešiem pēc pēdējā randiņa ar ir pāri. Un besī, ka man patīk tikai tie, kuriem ir draudzenes.... Tagad skatos, kas apkārt brīvs un visi strīpā nāks ar mani uz randiņiem. Nav izvēles :D
Šoreiz jāsaka, sasodīts, kādēļ man ir bijuši tik daudz foršu randiņu, ar ko šo salīdzināt. Vispār jau nebija slikti. Bet tā, lai sirds sistos un smaids nenoplaktu nebija gan. Vienā brīdī sajutos kā skolotāja, velkot ārā atbildes uz jautājumiem, kurus pati centos ģenerēt tā ka smadzenu fabrikai dūmi vien kūpēja. Es zinu, zinu, klusuma brīži ir ok, bet nu ne jau tik daudz un tik gari! Vēl, nu kā var būt, ka vīrietim nav pilnīgi neviena jautājuma man? Es tiešām sākumā par sevi neko nestāstīju, bet nu paliek tak neērti intervēt otru kā tādā gestapo!
Tā jau puisis jauks, simpātisks, daudz sporto, ļoti gudrs. Bet nu mums diemžēl nebija nekas kopīgs, ja neskaita to, ka abi esam LU cilvēki!