labu laiciņu Āzijas plašumos mācīju angļu valodu, parasti diezgan lieliem bērniem un retu reizi paciemojos kādā skolā, redz' neesmu nekāda lielā bērnu mīle. Kaut kad ap ziemīšiem paziņa iz studiju laikiem raksta, ka nu ar manu pieredzi īstā vieta skolā!!! Sākumā viņu pasūtīju, bet pēc tam sāku aizdomāties... man tak patīk mācīt un pēdējie notikumi universitātē liecina tikai par to, ka es par pasniedzēju nekļūšu...

Piekritu paziņas ierosinājumam pieteikties iespējamajā misijā! Ar skepsi gan,jo meklējot darbu pirms 4 gadiem, pieteicos un mani uzreiz atsijāja, nederot! Šoreiz nē, bija viena kārta, nākamā un tā visām 4 tiku cauri ar visu savu skepsi un beigu beigās pat izbrīnu, ka kādam es deru tāda kāda esmu.

Šodien pienāca zvans, esmu uzņemta saimē!

Nedaudz trīc rokas, jo tā ir milzīga atbildība un tai pat laikā ir prieks, jo man tik tiešām ir ko dot

Tags: skolotājas būšana

Izrādās negantais āzijas pastnieks ir aizturējis manas paciņas, tagad dabūšu 2 vienā piegājienā :) Ja vēl dabūtu 3. ar savu pūdējamo sēni, lai var Indonēzijas gardumus taisīt, vispār būtu sajūsmā!!! Kā man pietrūkst tempe :/