Šķiet konferencei esmu vairāk vai mazāk gatava. Emocionāli jau tagad paliek nelabi no uzstāšanās, bet neviens no šī nav nomiris!

Bet ne par to stāsts. Aizdomājos par randiņu būšanu un sapratu, ka man ir nulles pārliecība par sevi kā par ņemamu otro pusīti. Ja te kāds vīrietis lasa, šis ir tipisks ieskats "fantastiskajās" sieviešu smadzenēs.
Pirmkārt jau 2 gadus nodzīvojot valstī, kur pietiek ar to, ka esi blonda un baltu ādu, tu tiec izlutināta ar uzmanību un patiesību par to,ka vienmēr esi skaista. Tāpat es pieradu pie saviem apaļumiem, ja tiecies ar āfrikāni, tas vienmēr tiek uzsvērts, cik apaļa tu esi un cik tas ir forši...
Un te nu ir kultūršoks Latvijā. Blondie mati vairs nav īpaši un apaļumi nav modē. Un pavisam objektīvi es varu teikt, ka Latvijā noteikti ir vienas no skaistākajām sievietēm pasaulē. Līdz ar to aug sajūta būt par pelēko peli.

Otra lieta, kas mani ļoto pat tirda un es to bieži vien esmu sajutusi sarunās un ne tikai ar vīriešiem, ar cilvēkiem vispār ir par pieredzi un panākumiem. To daudzums cilvēkus atbaida vai izsauc nepatiku skaudības dēļ, reti, kad ir tā sajūta bijusi, ka jā, forši... Jo īpaši vairums vīriešu, ko esmu sastapusi diemžēl uztver, ka viņam ir jābūt nedaudz pārākam par sievieti (pret ko man nav iebildumu) līdz ar to, kad sākas sarunas par to, ko kurš un kā, viņi tā kā saraujas. Bet kādēļ? Nu man tak ir tikai akadēmiskais, es neesmu nekādu kruto firmu darbiniece, karjeru sieviete utt utp... Es ceru, ka tās ir tomēr tikai manas iedomas, jo citādāk veids, kā esmu dzīvojusi savu dzīvi uzliek ārkārtīgi augstu laktiņu vīriešu izvēlē, gribot to vai nē.