esmu atpakaļ jau gandrīz nedēļu, bet vēl neesmu nobriedusi salikt pa plauktiņiem ceļojuma stāstu, nāksies vēl paciesties, bildes gan, tās jau saliktas picasa plauktiņos :)

iikdienu pavadu ar Ibī, ir tik dīvaini būt atpakaļ, būt blakus viņam. Un es esmu iemīlējusies līdz ausīm. Un viņš tāpat, vakar ironiskā kārtā uz Džo ballīti ejot biju ielikusi viņa dāvinātos pērļu auskarus un viņš bija uzvilcis manis dāvināto kreklu, kādi mēs jauki. Dīvaina tā mīla un šoreiz tik biedējoša, tas viss ir tik reāli. Mēs pavisam reāli apspriežam nākotni un pavisam reāli tiek pieprasīts bēbis un es pavisam reāli apzinos, ka gribu teikt tam visam jā, ir tikai bail, ir tikai no tā cik tas viss izklausās labi un cik tas viss būs smagi...

Viņam ir kāds noteikums priekš manis, kas man esot jāizpilda, joprojām noslēpums, bet minu, ka man būtu jāmaina reliģija, viņam reliģija ir pirmajā vietā. Es nezinu, vai spētu sevi piespiest ticēt tam,kam viņš tic, jo nav jau runa par dzīvesveidu vai ģērbšanās stilu, ir runa par to, kam seko tava sirds

Tags: mans sajang