Kopš trešdienas atrados slimnīcā. Irīnai bija aklās zarnas operācija, kas nu ir diezgan baisa lieta, ja tu esi Indonēzijā. Ne visai patīkama pieredze ar mazu smīnu. Visas šīs dienas es pat gulēju slimnicā, šeit normāla prakse, ka ģimene dzīvo klāt slimniekam, mums nav ģimenes, tikai pagaidu draugi. Biju māsiņas lomā, vemjamtrauku mazgāšana, nēsāšanās ar "pīli" un skaidrošana māsiņām, ka sāp. Prakse Indonēziešu valodai ne pa jokam, bet nu kamēr mani saprata ir ok! Tādā zinā lepojos ar sevi.

Pirmā diena mums bija traka 15h uzņemšanā. Kur laikam bija vienīgais jaukais posms, jo vakarpusē nomainījās dakterīši un jaunā maiņa bija tāda,kur var atpūtināt aci. Jo īpaši uz dakteri hallo! Kādēļ tāda kļička. Nu pāris stundas es truli blenzu, diemžēl nekas cits nebija darāms, mēs vienkārši gaidījām un sevi ar adatām durstīt man negribējās. Tad mēs sākām sasmaidītiesun visbeidzot vakarā, kad piesēdu pie viņu galda, lai kārtotu hospitalizācijas papīrus viņš man saka : Hallo!. es adbildēju un viņš pasmaidīja, nodūra galvu un turpināja drukāt savus papīrus. Pagāja 2min un viņš pacēla galvu un teica: hallo! :D tik trīcošā balsī runājošu vīrieti vēl nebiju satikusi, ja kondicionieries nebūtu uz 18 grādiem, gan jau ka arī sviedru pilītes uz pieres izspiestos.smiekls, ai, bet nu jauki, izpalīdzēja vakarā, apskatīja Irīnu un tik jauki,ka to dara dakteris, kas zina angļu valodu. Nočiepu telefona numuru, ja nukas, jo nu mūsu ķirurgs, zina labi ja 3 vārdus angliski. Ar to arī stāsts beidzās, jo ar ķirurgu es māku runāt vietējā mēlē :)

Tags: veselība, vīrieši