ak, tikko , nupat, nupat bija zemestrīce. Tajos brīžos ir baisi. nebija ilga, varbūt pus minūti, bet viss nokratījās ,visa māja. Izmukām laukā, visi tādi sabijušies. Man pat sirds iesāpējās un karstums izskrēja cauri.

Biežie jautājumi, kad braukšu mājās liek aizdomāties (starpcitu, beidziet to jautāt, vēl ilgi būšu prom)... liek aizdomāties par to, kā tas būs, kā būs satikt visus, kā es reaģēšu, vai spēšu iejusties... Un sarunā ar madaru parādījās arī skaista ideja par mājupceļu, ja vien būtu sponsori....

man no tiesas netīk lidot, nepatīk lidmašīnas un viss. Tik skaisti būtu no Jakartas ar kuģi uz Beidzjinu un no turienes ar vilcienu uz Maskavu un tad jau vēl viens vilciens un Rīga. Ja tā varētu, būtu dikti skaisti...