esmu sūklis. tas nenāk par labu.

Bija sajūta, ka vajag, tādēļ piekritu doties uz cietušo nometni, tas bija briesmīgi, šausmīgi, vājprāts... tā apziņa, ka viņi ir tur,ka viņu radi un draugi gāja bojā, ka viņiem nav kur dzīvot, ka viņu dzīvnieki ir beigti vai viņiem nav ko ēst, jo visa raža arī ir pagalam, aprakta zem smiltīm, viss ir pelēks no vulkāna smiltīm un putekļiem, kur bija jābūt krāsainiem jumtiem ir pelēks, kur bija jābūt staltām palmām, ir "skumjās palmas" visas ar nolaustiem zariem, kur bija jābūt košiem rīsu laukiem ir putekļu okeāns...

Un viņa tēvs mirst mokošā, lēnā nāvē, diemžēl esmu vienīgais balsts šeit, visi citi ir prom, tai skaitā, tā, pie kuras ir viņa sirds.


Un bonusā esmu pārdzīvojusi slaktiņu dienu. Tik daudzi dzīvnieki tika nogalināti, lai upurētu sazin kam, tikai tādēļ, ka viens idiots atļāva nomirt savam dēlam Bībelē (es atvainojos visiem reliģiozajiem cilvēkiem, bet tā nu es te jūtos). To gaļu pat nav kur likt tagad... un pats process... ai un visi iet tajā noskatīties...

briesmīga nedēļa, cīnos ar bezmiegu tas viss maļas un maļas pa galvu.

Tags: dzīve