Līdz mācību sākumam,kas būs sazin kad ir mans laiks vienatnē. Īsti draudzīgus cilvēkus neesmu satikusi, nu tādā nozīmē, lai viņus padarītu par sev tuvākajiem šeit dzīvojot. Man tādus vajag, lai ir ar ko kopā smiet un kam sirdi izkratīt.
Tad nu dzīvojoties vienai šodien man nācās doties ārpus mājas vakariņot. Īsti nezinu kā man tas līdz šim ir izdevies te dzīvot un negatavot,kad vakar saņēmos taisīt makaronus man paziņoja, ka gāzes balons ir tukšs un tā būs vēl kādu laiciņu. Ha, nolēmu eksperimentēt un pagatavot roltona radiniekus aukstā ūdenī, ticiet man, nav labi. Ja nebūtu bijusi jau mella nakts (pl 7)aiz loga, varbut būtu uzdrošinājusies iziet laukā, bet nu es te ejūtos gana droši, vismaz pagaidām.
Šodien saņēmos un tieši pirms saules rieta ap pl 5 devos vakariņot. Pirms tam ievēroju vienu diezgan pieņemamu ēstūzi paceļam uz supermarketu :) līdzi mana dārgā, visu mīlotā eletronsikā vārdnīciņa, kas iztulkoja,kas nu ir ēdienkartē un veiksmīgi, nūdeles ar vistu un arbūzu sula par 77 santīmiem ir vēderā, jūtos laimīga un kā varone. Sīkums, bet cilvēkam, kas neiet viens vakariņot ārpus mājas, pi etam svešā zemē, kuras valoda izklausās pēc burblumbrabrugugubvarara tas ir daudz! Gaidu vēl kādu padumu ārzemnieku, lai nejustos tik sasodīti stulbi kaut kur dodoties vai vēl labāk kādu Sandija radinieku, jo viņš pats pagaidām nedomā pārvākties uz šejieni!