Noskatījos kārtējo Californication sēriju. Šoreiz doma ir par galveno varoni, nu laidējs, pie tam pamatīgs, bet raksturs izveidots tāds, ka nu nav iespējams dusmoties uz viņu un teikt; "jā, visi vīrieši ir cūkas!". Un tad es domāju, kā es justos sievietes vietā, ja zinātu, ka mani mans vīrietis krāpj? Es esmu krāpta, sasodīti sāpīga padarīšana, bet piedevu, neesmu gan aizmirsusi, bet atceros, ka ar prātu es sapratu kādēļ. Filmā gan stāsts cits, tas laikam ir kāds vilkmes spēks vīriešiem (pieļauju domu, ka arī sievietēm) doties pie cita kaut mīli vienu vienīgo. Es sēžu un domāju, cik neprātīgai ir jābūt mīlai, lai to neredzētu (izliktos neredzam), ka otrs tev no rītiem nemēdz būt blakus un zināt, nojaust, kur ir... tā ir akla mīlestība? sapratne par otra seksuālajām vajadzībām?


es domāju, ka varētu, es zinu, ka varētu, bet līdz noteiktam brīdim...

Tags: attiecības