Tēva trūkums šķiet mani padara atkarīgu no tiem vīriešiem,kas ir manā dzīvē tagad. Un ne obligāti viņiem ir jābūt mīļotajiem, lai būtu svarīgi. Vai arī vienkārši ir patīkami, ja par tevi uztraucas. Zvans uzreiz pēc eksāmena un gara ikdienišķa saruna ar skarbu rūgtas dzīves pieskaņu, tēma attiecības: kopā dzīvot nevajag, tālāk no grēka; ja pāris izšķiras, tad pat ja viņi saiet atpakaļ kopā, agrāk vai vēlāk tas beigsies. Tam vajadzētu man atvērt acis? Nepatīk šīs skarbās sarunas par dzīves riebīgumu, to zina visi un tieši tādēļ es labāk pasapņoju, pasmaidu par puķi ielas malā. Smaga diena.

ko lai saka draudzenei, kura paziņo, ka viņai ir vēzis?

šķiet tikai tagad līdz apziņai aiziet "vēža" ziņa. un tieši tagad man tiešām nav ko teikt. un vārdi "viss būs labi" šķiet liekuļošana... es ceru, ka būs labi un zinu, ka nebūs viegli, apziņā jau tas ir. dzīves... dzīvības risks.