sestdien bija fantastisks laiks, īsts rudens ar vējainu gaisu un lapu smaržu un pat nedaudz saules stariem... izlēmu doties pastaigāties, Hannai arī vēstule bija jānosūta, ir pagājis tieši mēnesis kopš biju pie viņas Tamperē. Vēstule tapa mierīgi un pat salasāmā rokrakstā, pati brīnījos, aizbraucu līdz centram, patēloju tūristi Vecrīgā, tas gan ir nedaudz sarežģīti,ja to dara viens, bet zinu,ka noteikti atkārtošu, bija pārāk labi. Tad nedaudz sirds ietrīcējās, atcerējos nakts sms ar atskaiti par žvinguļa stāvokli. Piezvanīju. Mirst, smagais rīts... nepagāja gan ne pus stunda,kad saņēmu atzvanu: kāp trojebusā!!!! iekāpu. Paliku tur. Šodien esmu mājās. Man patika, tā bija laba atslodze, labs laiks tikai mums diviem un pat nebija to dīvaino sajūtu, ka kkas nav rīktīgi. Naktīs līdz 3 runājām par skolas laikiem, par hokeju, par muļķībām. Mammas zvans šorīt izsita no sliedēm. Teica,ka es iepriekšējās divas dienas esot dīvaini izklausījusies, tā kā skumja, kaut arī bija otrādāk. Kā sanāk? es no sirds labi jūtos,kad esmupie viņa, bet arī ikdienā man ir labi. Tad ikdienas smaids un prieki ir mākslīgi radīti? nesaprotu. Vai varbūt tās laimes ir atšķirīgas, un par katru priecājas citādāk...