SEn nav rakstīts, vismaz tāda sajūta. Šodien jūtas piepildīa diena. Darīju visi kaut ko un laba sajuta bija. ES šo dienu varu nosaukt par ciemošanās dienu. Sākumā biju redakcijā nobildējos rakstam,. hih, bildes bija smukas :) Biju pie savām kolēģītēm ciemos, bijušajām jāpiebilst, pat iespēju bik piestrādāt, Ilze pat smējās, ka es no LU praksē atsūtīta :)) tur ir patīkami atgriezties, bet kā ciemiņam ... Biju pie savas vecās priekšnieces, kas tgd lielāka priekšniece PIC, tik smaidīgi sagaidīja, noprasīja kontaktus, ja nu kāds projekts top :) nu es jau vienmēr ar mieru iesaistīties, feini :) sagribējās mākslu un bildes, biju galerijā. Skaisti, pasapņoju un sadomājos, ka feini ir dzīvot šeit, noskaņu pilsēta. Un bildēs tieši tāda, kādu to jūtu un mīlu. Saēdos zemenes, manas pirmās, parunājos par dzīvi un sadzīvi, šķīet tā ir vienīgā vieta, kur manas smadzenes strādā tik produktīvi, laikam Ilmāra vaina, viņš liek domāt, iedvesmo un es pat būtu ar mieru Darīt!

iespējams, ka man būs viena haltūriņa. Bet tāda nedaudz dīvaina. Nezinu, vedina uz pārdomām par saskaņu šai kombinācijai. Ir kāda meitene, kas vēlas iemācīties lūgt Dievu ķīniešu valodā. Diez kā būs- mācīt cilvēku lūgt? Domu man varētu būt grūti saprast, neesmu ticīga, vismaz ne tādā mērā, kā to prasa kristietība. Un cik ļoti tas iet kopā - ķīna un kristietība. Jā, arī tur ir baznīca. Bet kad padomā šo sitāciju - kristietība, ķīna un latviešu meitene. Kāds tam ir iemesls? Cilvēks vēlas sev ko pierādīt? Izlekt? savienot savas mīlestības ar savu interesi? hmm