Šodien mamma izteicās,ka es nemaz neskumstot par to,ka aizbraucu. Neviens jau neredz kā es skumstu. Neviens jau nedzird, ka es vakarā kādu asaru nobirdinu. Neviens jau neredz manu sejas izteiksmi,kad nolieku klausuli pēc sarunām ar draugiem. Es izliekos,ka tas viss nenotiek un man nav sajūtas,ka es pirmdien aizbraucu. Man šķiet, ka es tam visam noticēšu vienā dienā pamostoties jau tur... nu kaut kā tā. Un tas, ka es negribu braukt ar ģimeni uz lidostu ir tikai tādēļ, lai man nebūtu jāredz tie raudulīgie ģīmji, nav viegli tajā visā noskatīties un šķiet,ka citu cilvēku skumjās sejas izteiksmes ir tas smagākais šajā visā.

Viss es beidzu pļurkstēt. Es ceru,ka tur man būs nets, lai arī Jūs tiekat pie mazumiņa Indonēzijas garšas :)