Mani Jāņi bija mierīgi ģimenes lokā. Viens moments aizkustināja. Biju kalmes saplūkusi un tās nama mātei uzdāvinājām. Vāzi ar jāņu zālēm nolikām pie ieejas mājā, krusttēvs tieši bija izbraucis svaigu gaisu paelpot, apjautājās vai tās ir kalmes un tad palūdza lai es viņa vienu iedodu. Man bija skumīgi un priecīgi vienlaicīgi, visu vakaru viņš kalmi ik pa laiciņam pielika sev tuvāk, lai justu tās saldo smaržu, es redzēju, kā sariešas asara viņam acī un tur arī paliek. Skumīgi, ka viņš nevar pats iet un griest kalmes, bet prieks par to, ka cilvēkam tik viegli sagādāt mazu laimīti atnākot ciemos, parunājoties un esot blakus.