Šodien Āzijas diena :) Līdz kādiem 6 biju Tibetas noskaņās un pēc kādas tikšanās atcelšanās sapratu,ka varu apmkelēt Tuvo Austrumu kino vakaru 1/4 Satori, dikti gribējās. Jā, šādas emocijas sen nebija bijušas, nedaudz izsita no sliedēm. Lai kā man gribētos sevi saukt par zemes cilvēku, tā nav,jo zemes cilvēki spēj samierināties un pieņemt, kaut vai saskarties ar dzīves realitāti. bet ne es. Es nespēju skatīties un klausītos traģiskos cilvēku dzivesstāstus. Zināt par to, ka uz šīs planētas ir bezjēdzīgas cilvēku nāves... Lai cik grūti dažkārt bija domāt par to, kas ir aiz kadra un kadrā, uzskatu ka kino bija labs, jo īpaši ja ņem vērā to, ka tie bija jaunie māklsinieki.

Nobeigums Indijas vakarēšanā. Kur biju laimīga savā mākoņu zemē, jo biju kopā ar kosmosa cilvēkiem. Cita domāšana, citi stāsti, citi uzskati. Es jutos kā skatoties filmu, biju skatītājs, nespēju būt viena no viņiem, nespēju apspriest tās lietas, kas viņiem šķiet aktuālas, ne tādā formā.