tā runāja viņi |mani puksti|tie citi|kalendāris|
lasāmviela

šeit | es
elektriski | cipari

[
22. 11. 2020. @ 1:34am
]

morraa
Ielā ap māju dzīvo brangs, pūkains kaķis vārdā Tanuki. Par Tanuki viņu sauc apkārtējie, jo viņam ir īsa aste un plats, viltīgs purns.
Tanuki bieži staigā pa žogu augšām un gulšņā saulē uz kaimiņu darbnīcas jumta.

Šovakar pie Tanuki ciemos ieradās cits kaķis un Tanuki staigāja apkārt izmisīgi ņaudot. Otrais kaķis viņam staigāja pakaļ rūcot.
Blakusmājā dzīvojošais bārdainais panks, kurš bija izgājis uzpīpēt uz mājas sliekšņa, Tanuki nedienas pamanot sāka ņaudēt viņam līdzi.
Otrs kaķis nereaģēja. Kaimiņu panks nomainīja taktiku un sāka riet.
Abi kaķi aizbēga.

Šīvakara stāsta beigas.

6 jau izteicās:: piebilst

mini-IZPĀRDOŠANA! [
20. 11. 2020. @ 11:31am
]

pa_leeto

[aiz]
Grāmata par Santjago ceļu, ādas zābaki, MARMOT pārgājienu jaka, I'mperfekt žurnālu komplekts, masāžas spilvens, kedas, dubļonka, SAMSUNG ārējais cietnis: šeku reku :)

Sūtu ar Omniva.

piebilst

[
12. 11. 2020. @ 4:23pm
]

morraa
Uz salas ir saldējuma bode, kura ir visās tūristu grāmatās. Laikam esmu par to vietu jau stāstījis.
Bodes saimniece bija kundze ļoti labos gados ar raksturu, kuru varētu salīdzināt ar salas laika ziņām. Šobrīd ir karsts, saule ir tik spoža, ka dedzina, debesis spoži zilas un kalni dzidri. Pēc pusstundas virs kalniem izveidojas mākoņu cepures un uzlīst lietus. Tāds, ka pagalma otru pusi nevar redzēt, ir tikai balta lietus siena. Kad uznāk vējš, tad viņš plēš nost mājām jumtus, tāpēc salinieku mājām ir diezgan plakanas formas smagi jumti.
Jā, varēja ienākt saldējuma bodē un saņemt kundzes "tu kaut ko pasūtīsi vai iesi garām? ja iesi, tad ej?!". Varēja arī "nu ko, mīļais, ņemsi parasto vai ar latvāņiem?".
Bet, tomēr, tipiskā vārdu apmaiņa bija:
- Vai ņemsi parasto vai ar latvāņiem?
- Parasto.
- Parastā nav, ir tikai ar latvāņiem!

Tāda mīlīga kundze.
Vienmēr staigāja ģērbusies rozā drēbēs un cilvēkus pazina pēc kurpēm. Sak., kad ienāk iegremdēties karstajā avotā, var pēc kurpēm vien pateikt kas šodien ir atnācis.
Vienreiz apmeklētājai teica: "ak, tad tā esi tu, un es domāju kam tie dzeltenie zābaciņi?!"
Kundze dzīvoja turpat pāri ceļam un viņas vīrs, būdams kungs ar ērgļa acīm, vienreiz uzbļāva ka nav ko te taisīt pornogrāfiju, kad jaunkundze nolika galvu man uz pleca. Bet nu, saliniekiem tā ir tāda komunikācijas norma, ka saruna jāsāk ar uzbraucienu. Ļoti savādi, bet tā ir.

Pirms dažām dienām piezvanīja salinieki un teica, ka saldējuma bodes kundze ir devusies pie tēviem. Kāds Tokijas lielkompānijas darbinieks nosūtīts uz salu komandējumā esot braucis ar auto gar bodi un notriecis nabaga kundzi, pagalam. Kundze dzīvoja garu un kolorītu dzīvi un joprojām ir atrodama tūristu grāmatās. Ir ļoti savādi apzināties, ka viņas mūsu vidū vairs nav.

3 jau izteicās:: piebilst

[
12. 11. 2020. @ 1:08pm
]

morraa
"- Sāročka, ja vstupil v parķiju!"
"- Abram što ti tak, včera v govno, segodnja v parķiju..."

Gribēju to pierakstīt latviski, bet pareizā vārdu rotaļa nesanāca, tāpēc ir oriģinālvalodā.
Pirms laika man bija tā neveiklība iekāpt internetā un piereģistrēties kādas vietējās nekustamā īpašuma aģentūras vietnē.
Pēc pāris dienām saņēmu ēpastu no ģenerāldirektora, turklāt nevis sausu "paldies par reģistrāciju, blabla", bet smalku manu vajadzību aprakstu un ielūgumu atnākt uz kafijas tasi viņu birojā.

Birojs atradās Ikebukuro un tā vieta man dikti nepatīk, bet aizbraucu. Atnācu pie durvīm, nostādījos priekšā kas esmu un kāpēc gribu runāt ar ģenerāldirektoru.
Pēc kāda laika man pretī iznāca diezgan saburzīta izskata salarīmens plānā sintētikas uzvalkā un aicināja iet viņam līdzi. Pēc ģenerāldirektora neizskatījās.
Tiku nosēdināts pie galda un tika piedāvāta kafijas automāta papīra krūzīte ar kafiju.
Tas kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora nevilcinoties izvilka vairākus dzīvojamo telpu piedāvājumus un sāka man tos reklamēt. Visi kā viens atradās kaut kādā čuhņā, lai arī skaidri palūdzu piedāvāt tikai notiektā rajonā.
Kad atteicos no visiem papīra piedāvājumiem, kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora, piedāvāja aizbraukt ar viņa automašīnu paskatīties vienu no mājām, kura galīgi čuhņā nav un, pēc viņa teiktā, to māju vienkārši ir jāredz, jo uz papīra to šarmu nevarot saskatīt.

Aizbraucām arī. Tīri smuka, maza mājiņa ar romantisku skatu uz diezgan vērienīgu kapsētu. Kapiņi sākās jau pāris metros no ārsienām.
Pirmā stāva viesistabai bija augsti griesti, kas ir retums Japānai, bet problēma tāda, ka otrā stāva gandrīz vai nebija. Toties bija balkons ar divmetrīgām sienām bez spraugām. tāda kā muca. Pajautāju kāpēc kādam gribētos māju ar tādu balkonu, saņēmu atbildi, ka mūsdienu cilvēki ciena privātumu, un es, redz, laikam neesmu pietiekami mūsdienīgs. Laikam neesmu, ko lai dara?
Palūdzu kungam lai aizved mani parādīt citu māju, kuru viņš aprakstīja sarkaniem vārdiem, bet kungs neko neteikdams aizveda mani līdz stacijai un izmeta no auto ārā.

Kopš tā laika vismaz divreiz nedēļā man atnāk zvani no aģentūras. Parasti nav ne labdien ne kā klājas, uzreiz "Atradām lielisku variantu tikai 56 kilometros no jūsu rajona! Lieliska māja!". Sākumā biju pieklājīgs un paskaidroju, ka intereses nav un māju nemeklēju. Vēlāk sāku skaidrot, ka zvanīt divreiz nedēļā nevajadzētu. Vēlāk, kad mani lūgumi tika ignorēti, sāku bloķēt tālruņa numurus. Viņi nelikās mierā - zvanīja no citiem numuriem. Tos arī bloķēju. Pāris reizes dienā tie sūta īmeilus, kur arī, bez labdien un kā klājas ir māju "variantu" apraksti. Parasti skaidroju pastkastei ka tiem īmeiliem vieta ir džankā, bet sūtītāji vienmēr maina īmeila iekšas un sūta no adreses kura ir nedaudz savādāka.

Tāda, dāmas un kungi, man ir pieredze ar vietējām nekustamā īpašuma aģentūrām.

3 jau izteicās:: piebilst

navigācija
| redzami | jaunākais |