neaizmirstules

šabata miers
Kā katru sestdienu, brokastīs hala - bizē sapīta rozīņmaize. Dīvaini, ka joprojām pastāv produkti, kurus vari nopirkt tikai pirms šabata vai svētku dienas. Nākampiektdien ebreju Jaunai Gads, rozīņmaizes tiks vītas gredzenā, tas esot kas zimbolisks un ar laika virpināšanos saistīts. Mums mājās bija pavārgrāmata, kurā atrodamas dažādas receptes biezpienmaizēm un keksiem ar "roziņiem". :) Vecie Pēterburgas starožili joprojām pīto baltmaizi sauc par halu un paši nezin, ka tas no kaimiņiem (нехристи такие!)pārņemts.

Arābu strādnieki blakus klosterī šodien atpūšas, citādi ik dienas 7:00 stikli,akmeņi un skārdi nikni lido no trešā stāva logiem...jau pusgadu. Tad kādu pusstundu padauzījušies un pierādījuši mūkiem, ka viņi godam atstrādā savus šekeļus, vīri sāk kafijot, ēst pitas ar lebani, mīkstu jogurtsieru ar uzbirdinātām īzapa lapām un celtniecības atkritumi tiek svaidīti vairs tikai reizi stundā, lai radītu neizsīkstošas darbības ilūziju. Vēl ir arī lūgšanu pauzes. Un kādu vakaru aizbraucot, viņi pie viena savā kravas mašīnā iesvieda arī mūsu dzelteno riteni. Nevajag vispārināt, protams. Viens konkrēts zaglīgs cilvēks, ar dažu citu paziņu klusu piekrišanu, pārzāģēja ķēdi un velosipēda vietā atstāja galā tukšumu. Iet skaidroties ir visai bezjēdzīgi, jo, kā teicis Katons Vecākais, "tas ir grūts uzdevums, O pilsoņi, teikt runas vēderam, kuram nav ausu." Un ja viņš to teica par romiešiem, ko gan es gribu no mazas okupētas tautiņas. Zinu gan, ko es gribu, gribu, lai viņi būtu vēl slinkāki un sāktu strādāt vēlā pēcpusdienā. Un zaru spieķos!

Current Mood: calm