|
Oktobris 19., 2011
11:51 - Superteorija par personības veidošanos
Tā kā laiks ir konstants resurss (24 h diennaktī), tad parādās jautājums par tā sadalījumu. Ja tu koncentrējies uz kaut kādu vienu lietu, tad kļūsti par ekspertu, bet cieš viss pārējais (minmaksēšanās). Savukārt, ja tu pievērsies visam pa drusciņai, tad tā īsti nespecializējies nekur un vari saukties par līdzsvarotu personu. Vai viduvējību.
Otrs vērā ņemamais laika aspekts ir tas, ka pieaugot cilvēks neizbēgami līdzsvarojas (bērnībā, kad interesē pilnīgi viss), tad minmaksējas (skolā), bet pēc tam atkal līdzsvarojas.
Skolā izcelties ir salīdzinoši viegli, jo tā pasaulīte ir šaura: tu vari būt labākais matemātikā, fizikā, sportā vai būt vienkārši jautrākais džeks klasē. Ja pacenšas vairāk un uzvar olimpiādēs, tad var pat būt labākais 7. klases matemātikas skolnieks skolā/pilsētā/rajonā/valstī.
Bet jo tālāk mācās, jo grūtāk kļūst izcelties. Vidusskolā ar akadēmisko izcilību sāk konkurēt citas intereses, puiši/meitenes, tusiņi, ārpusskolas aktivitātes, nākamās profesijas iedīgļi, spēlēšana grupā u.tml. (dažiem tas, protams, sākas jau agrāk — tie ir krutākie džeki/meičas klasē).
Augstskolā cilvēks jau riktīgi sāk pazust studentu masā, un individuālās intereses, personības īpatnības kļūst arvien svarīgākas. Ja to saprot, tad pazūd vēlēšanās izcelties par visām varītēm un parādās vēlēšanās nospraust individuālus mērķus, darīt to, kas pašam patīk un vienkārši dara laimīgu. Prasmes, talanti un zināšanas par dažādām jomām kļūst mazāk dziļas, taču aug vispārīgas zināšanas par pasauli un dzīvi tajā. Vienkāršoti runājot, vidusskolas matemātikas ģēnijs kojās iemācās cept kotletes un runāt ar meitenēm, bet uz tā rēķina ne vienmēr brīvajā laikā risina cietos riekstus.
Bet ir cilvēki, kas joprojām grib būt panākumiem bagātākie, foršākie, gudrākie, apskaužamākie vai tamlīdzīgi (vai vienkārši tādi ir, un mēs ar viņiem salīdzināmies un apskaužam). Jautājums - ko tas maksā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
