| dažreiz tā notiek un nekā nevar mainīt |
8. Sep 2004|16:10 |
no rīta saliju... pirmstam sakasijus ar mammu.. ;o((( pēc tam mocijos ar galvas sāpēm visu dienu... un tad pirmspēdējā stundā palika galīgi sūdīgi ar sirdi.. gandrīz vai paģību... kā man teica, esot es palikusi balta kā līķis.. tad skolotā mani aizsūtija pie māsiņas... tā mani sabaroja ar zālēm.. tur es kādas 30 min nosēdēju.. tad kaukādā veidā aikluburēju līdz klasei.. paņēmu mantas un devos mājās...
un mājās jau atkal mamma.. ar kuru tā sakasijos... ka tagad vispār sprāgstu nost.... labākais, tas, ka viņa man paziņoja, ka es atklal sākot savus gājienus.. un redz, ka man nekas nekaišot... un ja es gribētu es varētu iozturēt... un aidā par visu iespējamo kasīties... un bāzt acīs.. un pierādīt, ka visu zin... beigās es norāvos.. un pateicu visu ko domāju un ko arī nedomāju... beigās.. pus dzīva palīdu zems egas.. smukiem vārdiem palūdzu aizvākties no savas izstabas.. un centos gulēt... kamēr jamai pārgāja... murgs kaukāc.. kādu 1,5 h te gāja vaļā bļaušana... nožēlojami... it kā jau atkal mums te pamiers.. bet...
un tagad es savākšu mantiņas.. pamācīšos un tīšos prom.. palikšu pie māsīcas.. kaut vai mani cenšas atrunāt mamma.. tagad vismaz jau paiet varu.. un normāli paelpot.. sirdī vairs tik traki nedur... vienīgais šausmīgas galvas sāpes.. un reiboņi... njā un melli noraudāts acis.. laikam izskatos nožēlojami, bet kas atliek.. visu sagremot un doties tālāk.. un turpināt censties neienīst to cilvēku, kura dēļ tas viss notiek.. |
|