gāju pa ielu garām konteineriem, kuros rakās divas tantiņas, un viena pēkšņi iesaucās otrai - Pospatri kakuju ja butilku našla, krasivaja!? Es nez kādēļ pastījos uz viņu abu pusi, un uz to pudeli, un pudele patiesām bija skaista, atgādināja Džina lampu. Es nezinu kādēļ, bet man it kā nebija viņu abu pat žēl, bet kautkādā ziņā es jutos slikti, ka cilvēkiem tā jādzīvo.