vakarnakt ap kādiem puše diviem nespējot iemigt pamaniju ka mēnes cenšas ielauzities manā istabā caur žalūzijām! nu ko bezmiega vadīta sidrabotās gaismas vilināta atvēru logu apsēdos uzliekot kājas uz palodzes.. bikucīt kaut ko uzvilkusi mugurā un kā apburta vēroju mēnesnīcu.. mākoņi vienā laidā ik pa mirklim to aizklāja.. izskatījās tik pasakaini.. radīja patiešam īstenu iedvesmu tas skats.. un mieru.. tā līdz gādiem 2 pusē trijiem nosēdēju līz nosalu un ielīdu zem segas.. kā ar mākoņi atņēma man mēnes gaismu..