Nesmaržoja. Nesmaržoja ne pēc ziedošām liepām, ne jaunības, ne bailēm no neziņas. Un jau kuro reizi emocijas nevis pietrūka, bet gan diametrāli pretēji - bija par daudz (kaut gan - teikt, ka emociju ir par daudz, šķiet absurdi). Un tās pulsēja, pukstēja, tukstēja, kā balts piena zobs, uzšķēržot maza bērna smaganas. Bet labi, labi, ka ir gaiši rīti ar oranžu sauli Daugavas pretējā krasta māju logos, labi, ka vārdi, izteikti tādos brīžos, no skaņām pārvēršas čukstos, un labi, ka ir lietus, kas atbrīvo no tās pārsātinātības, līstot no augšas uz leju, no debesīm uz zemi, no acīm gar vaigiem, pa kaklu lejā kā visās glicerīna filmās. Pakš, pakš, pakš. Un tad tikai skriet, skriet, skriet līdz mājām, iekrist gultā, kas atrodas istabā, kura smaržo kā puķu veikals, un aizmigt ātrāk, nekā divas lietus lāses spēj nokrist uz skārda palodzes ārā. Pakš, pakš.