Mazs puika, akmansdievs, cik skaistiem, gaiši rudiem matiem, rudiem kā Drošsirdim, nē, ne Gibsonam, bet īstajam, trīs dažādas pakas čipsu (un viņš nav no tiem, kurš saka "Hei, kartupeli, Tu tāds stilīgs palicis!"), grib nopirkt kārtis ("A, cik maksā? Piecdesmit santīmu"), bet kabatu tik daudz un pats tik mazs, tik mazs vēl (Īkstīte būs viņa trešās pakāpes māsīca no tēva brāļa puses), ka pārdevējs Pāns ar speķaino kreklu un sprogaino galvu neiztur, un, paslēpis savu kazas kāju, nomurmina "Ak, tad nav, ja?" , dziļi ieelpo, uzvelk peldbrilles un ienirst, tikmēr augstprātīgai Tantei blakussēdeklī, tērptai blūzē ar rozā ziediem, kuru pumpuri ik pa mirklim nopaukšķ, izverdot neprātīgu smaržu, acīmredzami pietrūkst skābekļa, tādēļ viņa žāvājas, ak, nē, tomēr pretojas šim instinktam, un, galu galā, sanāk tikai tāda smieklīga mutes raukšana čokurā, jo rokas aizņemtas, rokās žurnāls par dārzkopību. Pēc mirkļa zēns laimīgs jauc jaunu kāršu kavu, Tante aizmigusi, Pāns klejo pa citu vilciena vagonu, bet es, vēl pēdējo reizi sasmaidījusies ar Kārava kalpu, piemiedzu viņam ar aci, savicinu spārnus un aizlidoju.