ja cilvēki zinātu..vai nav dranķība.
daudzi liekas mani pazīst..ha...jums vēl tik garš ceļš ejams.
reāli tas pat nav iespējams. šķiet ir, jā īr, bet īstenībā neviens neko nezina. par mani vispār nav iespējams uzzināt no malas. vienīgi ja pati ļauju. un es neļauju.
man patīk būt tikai sev, vienai. jo cilvēks vienmēr ir viens. vienmēr.
piedzimst viens un nomirst tik viens..
skumji šad tad. bet punkts. pieliekam treknu un sulīgu punktu.
ha, ha, haaaaa..
naktis ir foršas.
pat tad ja ir jāraksta pēdējo parādu gūzma.
kad galva pilna var pastaigāties pa parku un redzēt rītausmu, dzirdēt suņus, kuri nebeidz riet un putnus, kuri šķiet tiem suņiem atbild, bet laikam jau nē. un tad jauki aizmigt klausoties liriskās sapņojamās melodijās.
p.s. un tad nāk rīts - traki trauksmains ar trolejbusiem, miegu un steigu. bet tāda tā kārtība..
nu tā.
mans pirmais personīgais..
ieraksts.
bet visā visumā jauks ir klonazepāms un, protams, tas, ka man beidzot ir darbs.
nu man būs jābauda dārgi vīni un dārga sabiedrība. ekselenti visnotaļ..
un, protams, esmu.