5. Oktobris 2018

• 5.10.18 21:37
• Pārlasīju saus vecos postus un pat apraudajos, cik viss tas man tomēr ir ietekmējis... jā viss tas ir pagājis un nav vairs manā dzīvē, esmu citā vietā dzītā pilsētā, ctā situācijā, bet sajūtas līdz galam nav aizmirstas.
  Kāpēc ir tā, ka kāds dzīvē atstāj tādu iespaidu, ka ienkārši liekas, ka aizmirs nespēsi nekad....
  
  pēdējā mūsu sarakste ar T ir tā iesēdusies manā galvā, ka tas grauj iekšēji vēl joprojām, kāut arī tas bija pusgadu atpakaļ?
  
  T: Tu takš dabūji, ko gribēji, bet neeziklausās, ka esi tik laimīga, kā man gribētos dzirdēt, kas pie vainas?
  
  Es: Nē, nē Tev tikai tā liekas....
  
  T: Zini es tevi vēl joprojām mīlu un nožēloju savu nepareizo izvēli, par ko tagad dārgi maksāju. Es izdarīju tā lai lapāk citiem, bet nevis man un tagad esmu pateisi nelaimīgs, nekam nav jēja, lūdzu sāksim visu no sākuma, kā pieauguši cilvēki....
  
  Es: Piedod, bet manī vairs nav to sajūtu.... lūdzu piedod....
  
  T: Es |loti ilgojos pēc tevis.....
  
  Biju viņu netišām satikusi uz ielas un tad man nebija apsalūti mazāko vēlmju viņu apskaut vai mēģināt visu vēlreiz tika sagrauts viss tā līdz pamatiem tā kā pēdejā drupača tika ieslaucīta grāvī, lai atkal varētu augt zāle....
  
  Zāle uzauga, bet nespēju saprats, kāpēc ši pēdēja mūsu saruna mani vēl joprojām sēž, droši vien tāpēc, ka viņam ir taisnība, bet negribu pati sev to atzīt, bet muļķīgi ticu, ka viss mainīsies, bet ar katru dienu saprotu, ka tas ir tads stulbums, ka lēnām jau mīlestība ar izplēnī..... Ai nesaprotu, pati sevi...
• 0 rakstair doma