29. Maijs 2016

• 29.5.16 19:03
• Ir ilgs laiks pagājis, bet liekas ka saule vairs nespīd. Tāda pelēka lietaina diena un šķiet ka lietus nomazgā visu r cerību, ka nomazgās visas bēdas un dusmas, un aizvainojumus, bet labāk nepaliek. Saka jau ka laiks dziedē visu, bet kāpēc pēc tik ilga laika nav labāk, bet ir sliktāk.
  Patiesi un no sirds vairs nesmejos prieku maz, kas sagādā, bet vel jau šis tas iepriecina mani. Liekas ka laiks apstājies, ka nekas neiet uz priekšu, bet paliek sliktāk, bet labāk nekas nav palicis.
  Draugi, kas bija vairs nav un nebūs, jo sāpīgu dunci mugura sajutu iedūries. Pirmo reizi dzīve patiesi sajuta, ka tas ir, kad mugurā iedurts duncis sajūti tas pirmatnējās sāpes un pēc tam to sūrstošo sajūtu. Dzīve ne reizes neesmu tā vīlusies nevienam vairs nevar uzticēties un ticēt tikai sūrst. Pat pēc tādas viltības un aizmugurējā gājienu mani nav dusmas drīzāk motivācija izdarīt pēc iespējas ātrāk visu iespējamo, lai tādus cilvēku no savas dzīves izstumt. Tādi cilvēki mana dzīve nav vajadzīgi, ja naudas dēļ tā rīkojas. Ja, nu laiki gan dīvaini, ka naudas dēļ nekas nav vairs svarīgi ir tikai nauda un vara. To es īsti nevaru pieņemt. Nauda nāk un iet, bet cilvēki paliek, sāpes paliek, nodevība paliek, laime, mīlestība, ticība, cerība paliek tas viss paliek un nekas cits, bet ne nauda.
  Saprotu, ka dzīve bez draugiem nevar, bet ar tādiem ar man vairs nav pa ceļam. Kad kāds aiziet, kāds atnāk ticu, ka manā dzīve atnāks draugi, kas mani nenodos un nepievils, bet būs draugi. Sāpīgi? Pat ļoti šobrīd, jo no tiem draugiem neko tādu negaidīju......
• 0 rakstair doma