5. Maijs 2012

• 5.5.12 22:55
• Šodien sapratu, ka ļoti ilgu laiku sen te neesmu bijusi un kaut ko rakstījusi un un tagad ir pienākusi tā sajūta, ka vajag man šo īso mirkli būt te un uzrakstīt, jo tik daudz ir dzīvē nomainījies. Pilnīgi viss. Beidzot ar H esam kopā un dzzīvojam citā valstī kopā. Kā mums iet? Visādi it kā jau mierīgi nu uz visiem 100% te es jūtos labāk, bet ša brīža redzējumā man liekas ka jā OK kopā mums ir labi, bet pagaidām virzīt attiecības tālākā attiecību posmā negribu. Kas mani neapmierina nu ir dažas lietas, kas viņā neapmierina un tagad es mēģinu kārtējo reizi saprats vai spēju tās pieņemt. Piemēram mēs atnākam no darba mājās viņš momentā sēžas pie datora un es sāku taisīt est, pat neskatoties, ka mājās viņš ir divas stundas ātrāk. Jā par to es sadusmojos nedaudz uz viņu. Vai arī atnākot vienādi mājās vajadzīga kāda palīdzība, bet atbilde ir esmu ļoti piekusis OK es arī, bet man nav variantu man tad viss jāizdara. Zinu ka tie pa lielam ir sīkumi, bet kad tas notiekas no vietas tad es sāku dusmoties. Bet es arī nevaru saprats kāpēc es dusmojos, jo iepriekšējās attiecībās tā bija visu laiku un ilgu laiku savus 9 gadus un tagad es sāku par to dusmoties. Liekas dažbrīd ka esmu cietsirdīgāka palikusies, bet kāpēc? Netyieku biku ar sevi skaidrībā. Meita ar tādas dumības izstrādā, ka ārprāts un man tas besī līdz ārprātam.
  Kad man krenķis par H izdarībām tad es visvairāk uz sevi dusmojos, jo viņam ļauju darīt sev pāri ( nu ne fiziski protams), bet tā apbižot sevi. Jā viņš vienmēr prasa lai piedodu, bet es tiešām sevi nesaprotu nu kur var tāda apātija būt uz vienu cilvēku.
  
  Vienu rītu meituks izdarīja lietas tāpat kā viņas tēvs un tad es sapratu cik patiesībā ļoti es uz viņu dusmojos par visu notikušo un tur jau neko neizmanīs. Mācos piedot. Vienu dien H izmeta jociņu, bet es to neuztvēru, kā joku un viņš man saka ka ar mani nevar jokot, jo es nesaprotot uz ko es atbildēju ka dzīves pieredze tāda ir bijusi un viņš man tā vēsā mierā ka nē bija tak tā un tā. Un tad es uz to situāciju paskatījos, ka tas pa tiešām bija un sapratu ak Dievs, cik ļoti ex man nodarīja pāri un kā es to pieļāvu, lai tikai saglābtu attiecības (laulību). Kā īstenībā viņš mani mocīja toreiz kā es raudāju, kā man sāpēja, kā es cīnijos un viss bija veltīgi un tikai stulba cerība deva spēku cinīties tagad skatoties uz visu notiekošo saprotui, ka uzreiz vajadzēja, kā ar nazi nocirst un tad tagad nevajadzētu raudāt un neatcerētos, kā savas dzīves šausmu stāstu.
  Kā man gribas kādam uz pleca izraudāties un lai mani pažēlotu, jā esmu saļukusi nedaudz, zinu ka es vienmēr saņemos un ka viss būs labi un būs kārtībā un es vēljoprojām pieturos pie sava mērķa kur liela ņu ļoti liela daļa ir izpildīta.
• 0 rakstair doma