1. Novembris 2011

• 1.11.11 10:42
• Ir iestājies dzīvē tāds klusums. Visās frontēs. Šodien esmu nedaudz izklaidīga, bet cenšos savākties, bet domas ui kur tālu no manām smadzenēm aiplūdušas. No mīļotā ziņu nav un nu man nemaz ar ngribas viņam kko rakstīt nu negribas un viss. Kāpēc? Nezinu, nav ko teikt, bet vispār domnāju, ka viņam kkas ir man jāsaka, klusēšu vēl ilgi, jo tātagad to gribas man. Zinu, ja ka noklusēšu vēl vienu dienu un būs zvans un tikšu pataisīta par vainīgo, bet man drusku tas ir apnicies nu varētu teikt, ka paņemu pauzi, jo tā ar negribas. Man te viena draudzene forši izteicās, nu kāpēc mēs vienmēr sēžam un gaidam kad kaut kad bus labi, bāc nu kurš tad ir teicis, ka mēs līdz rītdienai maz izdzīvosim nu tad kāpēc tad mēs nedzīvojam tagad, bet gaidam to kaut kad līmeni, bet dzīve ir šeit un tagad šinī mirklī, nevis pēc minūtes, stundas, dienas, mēneša vai gada. Neviens jau nav teicis cik tad mēs novilksim uz šīs zemītes, bet mēs jau vienmēr tā stulbi ceram kad kkad tad mēs sāksim to smuko dzīvi, tad kāpēc mēs to nesākam šeit tiši tagad un šinī brīdī. NU ko sāku mēģināt vismaz šeit un tagad dzīvot nevis kkad un kkur.....
• 0 rakstair doma