19. Oktobris 2011

• 19.10.11 20:26
• Pamodos ar tādu mieru. Viss nav nekā, nav par ko uztraukties, nav kur skriet ir beidzot miers. Diena pagāja aktīvā darbībā, bet tagad vakarā pārlasot vēstules sajutu tādas sāpes, ka liekas viss beigas ir klāt. Zinu, jau, ka varam sevi mierināt un to arī daru....Biju reiz lasījusi, ka viens cilvēks aiziet viņš, atbrīvo vietu kkam labākam, laikam jau varētu tam piekrist. Vai viss ir cauri ar H Nē es ticu, ka nē un ir tā, ka zinu, ka pēc ne tik ilga laika rakstīs un jautās, ka iet un mēs būsim savādāki labāki, diezvai, bet censties mēs varam.
  Šodien sapratu, ka ar katru dienu es palieku brīvāka un tālāka no viņa un katru dienu, stundu, minūti. Es sāku atkal kustēties un dzīvot SEV.
  Es nezinu vai spēšu to viņam piedot parasti saka, ja MĪL TAD JAU PIEDOS un zinu, ka būtu godīgi piedot, bet tagad nevaru to pateikt, jo es to nezinu.....
• Mūzika: Liepājas Brāļi - Tikai tā
• 0 rakstair doma