|
|
|
June 20th, 2010
08:30 pm
Pēc šīs dienas piedzīvojumiem ir skaidrs - brālis man vairs savu bērnu pieskatīšanai uz pusstundu neatstās. Un nevajag ar. Viss sākās ar to, ka ciemos ieradās brālis ar sievu un mazo Dārtu. Šamie gribēja izstaigāties līdz tuvējam veikalam, tāpēc atstāja bērnu pieskatīšanai man. Nu labi, palūdzu lai viņi bērnu piesaitē pārvietojamā grozā, un atļāvu viņiem iet. Pirmās desmit minūtes pagāja ok - atvēlēju pūkaino zaķi saplosīšanai, pati skatījos TV, bet pēc tam sākās lielākā jautrība - Dārtai sagribējās brēkt. Pie tādām bērnu izpausmēm neesmu pieradusi, tāpēc brēcu pretī, kādu laiku mums bļaujošais dialogs izdevās - viņa bļauj, es bļauju, viņa brēc, es uzbrēcu, bet tas ātri beidzās - advancētais bērns nolēma manā bļaušanā vairs neklausīties un brēkt bez pauzēm un apstājas. Mēģinu iebāzt bērnam knupi - šamā to izspļauj. Tad banānu - arī negrib. Nu nafig, aizdevos uz virtuvi pīpēt, domādama, ka šī nomierināsies. Nekā! Bļauj vēl histēriskāk. Vēl kaut kādā brīdī lēkāju apkārt bērnam un mēģināju sīko izklaidēt ar indiāņu lietusdeju, tā arī tam nafig vajadzīga. Man histērija, bērnam histērija, zvans brālim - savāciet savu bērnu! Viņi ieradās operatīvāk kā Latvijas ātrās palīdzības dienests, bet galva sāp vēl joprojām.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |