|
|
|
Augusts 13., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) beatrixe | 15:26 - Vecvectēva smuksmakūdens.
Manus pirmos dzīves gadus mani audzināja mana vecvecmāmiņa (Vecmamms) un mans vecvectēvs (Vectēs), jo mana vemāmiņa un opis daudz strādāja, un lauku mājai arī daudz laika vajadzēja, jo savai mātei biju lieka, jo savam tēvam traucēju. Vecmamms mani mūžam vaktēja no kritieniem, pušumiem, nobrāzumiem un apdegumiem, vienmēr viņai gatavībā bij kāda ceļmallapa ko uz kājas uzlikt, vai alvejas lapa, ko pie apdedzināta pirksta piesiet. Viņa gan drīz nomira, kad man bij gadi četri. Bērēs pie viņas kapa stāvēju baltā kleitiņā, ar zilo zvaniņu apdruku, nekad to kleitiņu vairs nevilku.
Bet man, kā sīkajam, bij daudz brīva laika un Vectēvam arī bij daudz brīva laika, tā nu mēs abi to pavadījām kopā. Izaugu ar viņa stāstiem, par visu, par cilvēkiem, tālām zemēm, karu, par baronu un viņa fazāniem, karietēm un zirgiem. Par mežu, par zvēriem, puķēm, putniem, par visu. Un staigājām mēs daudz, viņš ar savu štoku vienā rokā un mani pie otras rokas. Pateicoties viņam, es pazīstu savus laukus, savu mežu un pļavas pēdu pa pēdai, soli pa solim.
Spilgti atceros to, kā viņš gāja uz veikalu. Kā gatavojās, tas bij process, kurā drīkstēju piedalīties, jo uz veikalu mani līdzi neņēma, pārāk tālu tas bija, pārāk maza vēl biju. Process sākās ar karstā ūdens sildīšanu un skūšanās piederumu sagatavošanu. Dažreiz es drīkstēju palīdzēt uzputot ziepes (tie bij laiki, kad nebij skūšanās putu). Atnesu spoguli. Vectēvs pārbaudīja bārdas nazi, vēlāk gan viņam bija skuveklis, tad drīkstēju palīdzēt to saskrūvēt. Apbrīnoju viņa raksturu, ka viņš man ļāva dricelēties sev apkārt, kamēr viņš to visu darīja, ka ļāva piedalīties, es tomēr biju patiešām dricelīga un neuzmanīga. Sekoja pati skūšanās, pēc tam piederumu mazgāšana un salikšana pa vietām. Tas viss notika tik ierasti un mierīgi.. Pēc tam vectēvs lietoja smuksmakūdeni, lai ar bodnieci iekoķetētu, un ja nu Anniņu vai Zelmu pa ceļam satiek? Vēl šobrīd atceros viņa odekolona smaržu.. Un tad viņš uzvilka uz bodi ejamo žaketi, paņēma kulīti (bij kādreiz tādas, no kaprona (?) diegiem sietas, viņam bij tumši zaļa), paņēma štoku un aizgāja. Es drīksteju pavadīt, līdz piengaldiņam. Tur, vai kur citur arī viņu sagaidīju, viņš nāca ar štoku pār plecu, štoka galā karājās kulīte, ar maizi un ko nu kuro reizi. Pensijas dienā (un bieži vien arī citās) viņš atnesa bonbongas. Atceros, vienreiz arī arbūzu, tas man bija brīnums, kautko tādu redzēju un ēdu pirmo reizi.
Atceros viņa vienu no dzimšanas dienām. Es agri no rīta pļavā salasīju puķes, kā jau bērni to dara, kāti spraucās no manas plaukstas ārā, cits par citu gārāki, saspiesti un sasvīduši, atceros arī asaru, kas noritēja pār viņa grumbaino vaigu. Es toreiz nesapratu, kāpēc.
Atceros, kā slēpos aiz viņa muguras, kad man draudēja pēriens, viņš mani sargāja no rājieniem, viņš palīdzēja izvairīties no mājas darbu pildīšanas skolā, viņš mani lutināja.
Atceros, kā viņš kurināja plīti, ar smalki saskaldītiem skaliņiem. Kā mēs abi malku nesām. Kā es vēlāk to darīju viena. Jo viņš jau vairs nespēja. Kā es viņam ēdienu nesu, kā viņš ēda, tik apetīti rosinoši, nekad vairs neesmu redzējusi kādu tā ēdam. Atceros viņa balsi, tik vecu, kā pasauli. Kā viņš gaidīja Latvijas neatkarību. Sagaidīja. Kā mans Opis (viņa dēls) viņam svētdienas rītos matus dzina, ar tādu mehānisku matmašīnu. Kā pa nedēļu viņam tie mati bij atauguši, asi un sirmi. Visu jau nevar uzrakstīt.
Atceros, kā viņu drīz pēc augusta puča aizveda uz slimnīcu, apciemojumu gan atceros miglaini, man tas bij par smagu. Tikai viņa krunkaino, nedaudz trīsošo plaukstu un savu plaukstiņu tajā, un gaišās, mīlestības asarām aizmiglotās acis. Un atceros to dienu, kad Opis no slimnīcas atveda viņa štoku. Es todien paslēpos bēniņos, ilgi nerunāju. Un arī tagad nemēdzu daudz runāt- par viņu.
Tā es to atceros. Un es zinu, ka viņš un Vecmamma ir ar mani, viņi mani sargā no Turienes, viņi ir mani Sargeņģeļi.
|
Reply
|
|