|
|
|
Oktobris 1., 2009
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) beatrixe | 00:41
skatījos foņķikā uz tiem skuķiem no pirmajiem kursiem, tā skauž viņu jaunība un pofigisms. pofig, ka astoņos jābūt uz lekcijām, pofig, ko mamma teiks par saņurcīto seju, pofig, ka mani neviens nemīl, pofig, pofig... es tā vairs neprotu, ellē ratā, kur palicis mans pofigisms? tā vasara, kad nedomājot kāpu uz mocikleta un pīpēju visu, ko man deva. tā vasara, kad gāju jūrā peldēt pie jebkuriem apstākļiem. tas rudens, kad stiepu mājās visus kastaņus, ko spēju salasīt un būvēju torni, kas nekam neder, ziemas, kad būvēju mazus sniegavīriņus. pavasaris, kad nosmērēju degunu ar pieneņu putekšņiem un man bija vienalga, ka izskatos pēc sušķa. un tas, ka mani neviens nemīl- man par to bij nospļauties.
tagad? viens vienīgs stress un kompleksi. atmiņas zudumi, pienākumu kalni un pārdzīvojumi, ka neesmu tik laba, lai mani mīlētu tādu, kāda esmu. diezgan dumji, ceru, ka izgulēšos un pāries.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |