|
Janvāris 30., 2009
beatrixe | 03:57 esmu uz robežas. starp to, ko gribu es un ko grib tas mans es, kas nesaprot savas rīcības motīvus un sekas. laikam jau vienmēr manas dzīves lielākais attīstības kavēklis ir tas, ka nespēju būt viengabalaina, es gribu mīlēt un ciest vienlaicīgi, es nespēju būt laimīga, ja man nav, par ko būt nelaimīgai. tas ir diezgan pretīgi, es to sevī pieņemt nevaru, bet sevi nemīlēt arī nespēju. man patika tā mana maucīgā dzīves daļa, kad biju pati par sevi, kad varēju iet uz kuru pusi gribu un man nebija rūpju par to, ko dara mans V.kungs, tad, kad varēju sēdēt krogus dīvānā un būvēt torni no tukšajām ābolu pīrāgu glāzēm. tagad (kāda velna pēc gan) esmu uzņēmusies atbildību par to, ko nespēju pacelt, kur nu vēl nest, un nav tas man vajadzīgs. es esmu sieviete un vismaz laiku pa laikam vajadzētu nest mani, bet nē, es nedēļas nogalēs pārvēršos par veci ar dzelzs iekšām, es pazaudēju rozā brilles un tauriņi pa iekšām nevirmo. tā vietā, lai baudītu koncertu, kas ir burvīgs un enerģētisks, es sakrustoju rokas uz krūtīm un klusi sēžu stūrī, izliekoties, ka ar mani viss kārtībā. no manis vabūt sanāktu laba aktrise, toties cilvēks es esmu pasūdīgs. tādi pīrāgi, ar gaļu, bet bez sāls.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |