|
|
|
Februāris 16., 2008
15:42
šorīt, ap kādiem pieciem no rīta, mani pamodināja pretīgais durvju zvans, neatlaidīgs, kliedzošs un neapklusināms. es vājprātīgi sabijos un izlēmu pie durvīm neiet. pabāzu galvu zem spilvena un tā nu gulēju kādas minūtes desmit, varbūt pat ilgāk, ļāvu, lai mani moka mans pašas zvans. tad viss noklusa, un, kaut arī neatskanēja promejoši soļi (laikam tas cilvēks palika nakšņot pie manām durvīm), es vieksmīgi iemigu atkal. šorīt, kad pamodos, sašokēju pati sevi- kas noticis ar manu dabisko ziņkārību- mani nemaz neinteresē, kas bija tas, kas gribēja mani rīta agrumā apviesot.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
