|
|
|
Jūlijs 4., 2017
22:19
es jau iepriekš atvainojos savai nākotnes vedeklai-
- mazais Arno šovakar parādīja man, kur sievietes vieta dzīvoklī. paņēma mani pie rokas, ieveda virtuvē un saka - mammu, tu mizo mans apejsīns, es iešu skatīties mujteni...
un tā jau arī tas mūsu dzīves modelis izveidojies, manas vientulības devas patvērums vienmēr ir virtuvē, kamēr viņš priecīgs pa istabu. un tā bijis vienmēr, cik sevi atceros. kādreiz, kad biju pusaudzis, abi ar opi sēdējām virtuvē pie galda un lasījām. pēcāk visi tusiņi vienmēr beidzās virtuvē. vēl pēcāk, kad biju attiecībās ar j.k., pavadīju laiku virtuvē gatavojot viņam un viņa ballīšu draugiem gardumus vai mazgājot ballīšu paliekas. vēl pēcāk, kopš Arno ieradies, virtuve ir vienīgā vieta, kur varu paslēpties un pabūt uz brīdi ar sevi. tas gan nenozīmē, ka trauki vienmēr tīri un kārtībā.
šovakar arī virtuve mans patvērums, netiku galā ar darba apjomu darbā, paņēmu darbu līdzi uz mājām. cenšos sākt strādāt, bet mazais pazudušais piecgadnieks neliek manām domām mieru. tam mazajam cilvēkam vajag cibas dievpalīgu, ja vien viņš vēl ir starp dzīvajiem. tas ir manam prātam neaptverami, ko tādam mazam cilvēkam līdz šim bijis jāpārcieš, nevienam bērnam pasaulē to nevajadzētu piedzīvot (bet mēs visi zinām, ka pasaule ir sasodīti nežēlīga un ļauna)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |