|
|
|
Maijs 3., 2016
20:13
no septiņām brīvdienām piecas totāli sadirstas. atguvos tikai tad, kad sestdien tiku pie mammas, viņas brūgāna un maniem superbračkām. it kā braucām atpūsties, apskatīt vietas un izklaidēties, tā vietā dabūju izdrāztas smadzenes no cilvēka un viņa visu varošās māsas, pārliecību, ka manai intuīcijai ir vērts ticēt, ka nav jēgas tērēt laiku cilvēkam ar kuru kopīga nav nekā, kurš ir agresīvs pat pret laika apstākļiem un zvaigžņu stāvokli. kurš neciena valsti, kas nodrošina viņa iztiku un labklājību, pat ne cilvēkus, kuri ir tādi paši kā viņš- iebraucēji, laimes meklētāji un viesstrādnieki.
bāaaaah, man ir tik pilna galva, ka nesaprotu, kur likties. cilvēks saka, ka darīsim visu, ko gribu. es stāstu, ka gribu uz jūru, uz klintīm, pie dabas, gribu redzēt visu, ko var, ka puišelim patīk braukt un puišelim patīk ūdens. un? laiks slikts. vietas tālu. pilis un visi citi apskates objekti dārgi. ok, dabūjām no visuvarošās māsas apskates objektu bezmaksas kartes. aizbraucām uz pili (trešajā dienā). no pils redzams, ka turpat jūra, iznīdēju, aizbraucām, tur tieši bēgums, kilometri bez ūdens, fantastika! skriet, meklēt gliemežvākus, krabjus un smukus akmeņus! bet cilvēkam- auksti, vējš... no konkrētā punkta redzams, ka pāris kilometru attālumā ir grandiozas klintis. saku- braucam, gribu redzēt! cilvēks saka, ka tālu un viņš nezin, kā tur aizbraukt. labi, man nav tiesību, ar auto braukt neprotu, bet nu skaidrs, ka braucot uz priekšu pa ceļu, pa kuru atbraucām pie jūras, tiktu arī pie tām klintīm. tā vietā neko nepaskaidrojis- aizved mūs mājās. jo- auksts, tālu. 10 km ir tālu?
nākamā diena. braucam skatīties fosīlijas. nu feini, skaista pilsēta, skaisti skati, it kā okeāns, bet nav jau nozīmes, jo ir tā, kā man patīk. daba, ūdens, akmeņi... un tālumā redzamas klintis, kurās es tiešām gribu uzkāpt!!! 15 min brauciens no vietām. saku, lūdzu, lūdzu! un- nē. tālu. visuvarošā māsa gaida ciemos, kūku cep un jāsteidzas. un- kā viņa māsa saka (un taisnība jau ir)- ilze, tu šeit esi visitor, tev nav tiesību, ja gribi ko kontrolēt, tad pako koferus un brauc dzīvot šeit. es zinu, es baigi nīdu tagad, bet es gribēju izbaudīt savas sūri grūti pelnītās brīvdienas un neizpildītos studiju darbus. kad aizbraucām pie māsas uz kūku- vēl nebija gatava, izcepās pēc stundas. labi, ka vismaz bija garšīga. māsa pieslēdzās uz 8 minūtēm, jo- pakoja mantas, lai brauktu ar savu dzīvesbiedru ceļojumā uz Velsu :) visas tās stundas, ko būtu varējuši kāpt un nokāpt... un es tiešām saprotu, ka viņš cenšas un dara, bet ir jāredz nedaudz plašāk.
pa vidu vēl vēl daudz visādi realitātes murgi, tur nav jāiedziļinās, jo pretīgi. mēs tikām pie Arno omes un opja, sestdienas vakarā. un maniem brāļiem. oi, tur ir humors, kilometri un spēks, Māris un Mārtiņš iemācīja šaut ar pistoli pa baloniem, Ivars parādīja Arno, kas ir datorspēles, Inta un mazais Arno brālēns- forši redzēt, kā mazulis aug.
un te nu ir mana skaidrība, nav jēgas izniekot laiku cilvēkam, kurš sevi mīl tik ļoti daudz, ka neredz, kas notiek apkārt. kurš nepilda solījumus. kurš neredz jēgu.
es meklēju prieku. es prieku arī arī atrodu!
|
|
|