|
|
|
Oktobris 19., 2012
22:21
vakar saņēmu tādus kā spērienus. galīgi negaidītus. bet tādus jau neviens negaida.
satiku teātrī vienu skolnieku no savas nu jau bijušās audzināmās klases. pārnācu mājās un raudāju. viņš izrādes starpbrīdī pieskrēja pie manis skaļi saukdams- mīļā skolotāja!!! kad tu nāksi atpakaļ pie mums!? es nespēju atbildēt. nespēju pateikt to, ka nekad.
un tad viņš pastāstīja skolas ikdienas jaunumus. kāds simulē slimību un nenāk skolā, divi čaļi vienkārši bezkaunīgi basto, vēl viens kļuvis riebīgs pret visiem, un viena meitene nomainījusi skolu. un mans mīļais, klusi katrīgais skolnieks vispār vairs nerunājot. un tas viss tāpēc, ka es viņiem esmu vajadzīga, ka viņi gaida mani atpakaļ un necieš jauno audzinātāju. šobrīt jūtos kā pats pretīgākais cilvēks pasaulē. viņiem mani vajag, viņi mani gaida, bet es viņus nodevu un pametu. kā lai kaut ko tādu sev piedod? nostādīju sevi augstāk par tiem vienpadsmit mazajiem un burvīgajiem cilvēkiem, diez kāpēc man likās, ka man tā būs labāk. man skola un mani skolnieki ar apbrīnojamu regularitāti murgos rādās. līdz šim domāju, ka tāpēc, ka man visa tā bija par daudz. kāds tur par daudz, muļķības. tā mana sirdsapziņa, kas nomoka un neļauj naktīs mierīgi gulēt.
par tiem diviem pārējiem spērieniem vispār nav jēgas runāt, tie, salīdzinot ar visu iepriekšējo, ir pilnīgs sūds.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |